Jaunajos labajos laikos par vernisāžu mēdz saukt mākslas priekšmeta apskati šaurā lokā. Izmeklētu kritiķu lokā. Ar apspriešanu. Pirms atrādīšanas publikai. Arī tas 2007. gadā pieredzēts. Un tā laimes sajūta ir restaurēta Māras Viškas Arsenāla Našķu bumbas gleznā "Lucky me" ar tautumeitu un Vīnes Albertīnā apskatāmā Dīrera akvareļa tēlam līdzīgu personu.
Ja jau akvarelis pieminēts, tad kaut kas arī par bungām.
Es pretēji Vitai Matīsai neuzskatu, ka bungu sišana padomju laikā bija kaut kas slikts. Gluži otrādi. Tāda roķīga darbošanās bija veselīga alternatīva bungošanai pionieru pulciņā. Es domāju, ka kritikai ir bijis un būs pamats, un, cerams, būs pamats arī uzslavai. Pirmā un vienīgā pagaidām par Godmaņa atteikšanos no bērnu pabalstu saņēmēju loka apcirpšanas, par ko bija saņēmis kritiku. No viņa bijis arī V dienā jau ieteiktais Skandināvijas modeļa pieminējums Jaungada nakts runā, tiesa, bez konkrētas rīcības Skandināvijā valdošā tiesiskuma iedibināšanā.
Vēl pauzēs starp nobraucieniem kaut kur sniegotajos kalnos ir dzirdēts Ārlietu ministrijas viedoklis par pīlēm, bet nav bijis vienkārša un saprotama skaidrojuma, vai ir kādi apstākļi, kas rada bažas par Latvijas gatavību pildīt Šengenas līguma prasības. Nespēja paskaidrot normālā valodā turpinās.
Un turpinās postmodernisms jeb pilnīgs stila triumfs pār saturu. Un recesija jeb telpas dziļuma vīzija gleznā vēl tikai gaidāma.
P.S. Arsenālā mani favorīti ir Daiga Krūze, Vineta Kaulača un Kārlis Vītols.