Atbildības laiks

Tas nav vienīgais, kas cilvēkos rada nedrošību un pesimismu. Tāpēc katram valsts iedzīvotājam ir pamats gaidīt no valdības skaidru plānu, redzējumu, kā valdība domā rīkoties, lai situāciju uzlabotu. Tā vietā diemžēl mēs redzam haotisku rosīšanos. Vienurīt mēs dzirdam, ka budžeta iespējas ir izsmeltas, nākamajā brīdī, kad Rīgas ielās iebrauc smagā lauksaimniecības tehnika, domas tiek mainītas un nauda zemniekiem atrodas. Pēc RPK apmeklējuma premjers pārsteigts konstatē, ka tur uzkrājušies lieli siera daudzumi, un rodas secinājums – varbūt vajadzētu veidot valsts rezerves? Gan neprecizējot, vai rezerves veidos tikai no šī uzņēmuma produkcijas, vai varbūt ļaus piedalīties arī pārējiem … Tie ir tikai divi no pēdējā laikā spilgtākajiem valdības neprognozējamības un skaidra mērķa trūkuma piemēriem. Taču Latvijas attīstībai ir vajadzīgs definēts mērķis, vidēja vai ilgtermiņa plāns, radīts  tieši mūsu īpašajai situācijai. Proti – ir skaidri jāapzinās, kādu labklājības līmeni mēs vēlamies, cik ilgā laikā to ir reāli sasniegt un kādi līdzekļi ir jāiedarbina, lai līdz mērķim nokļūtu. Mēs nevaram automātiski pielietot tās pašas metodes un pieejas, ko izmanto, lai pārvarētu krīzi ASV, Vācijā, vai Lielbritānijā, jo katras valsts situācija ir specifiska. Ceļš un paņēmieni, kā no krīzes izvairīties vai arī izkļūt no tās, ir jāatrod mums pašiem. Manuprāt, šobrīd, īstermiņā, un līdzās citiem pasākumiem Latvijā ir vajadzīgs veselīgs protekcionisms, jo šādu pieeju, kas nav pati labākā parastos apstākļos, lieto praktiski visas valstis krīzes situācijās. Proti – tiek rasti oriģināli risinājumi, kā atbalstīt savu ražotāju, piemēram, caur valsts pasūtījumu. Kaut vai tā, lai mūsu valsts institūcijas nepasūtītu poļu pienu vai minerālūdeni, lai ķēdīti ražotājs – patērētājs saīsinātu par vienu posmu – hipermārkets. Un tas jādara pietiekami gudri. Ir jāveido tautsaimnieciski domājošu cilvēku loks, kurš regulāri analizētu situāciju Latvijā un pasaulē un kurš būtu spējīgs (un kuram būtu pienākums) ne tikai dot ieteikumus valdībai, bet arī kā līdztiesīgam partnerim diskutēt ar starptautisko institūciju pārstāvjiem. Šādas ekspertu padomes vietā mums ir tikai atsevišķu ministru padomnieku pulciņš, kuru padomi galvenokārt sakņojas vai ir vērsti uz viņu pārstāvētās partijas ekonomiskajām interesēm. Tomēr šis ir atbildības laiks. Globālas atbildības, atbildības par valsti, par savu uzņēmumu un pašam par savu rīcību. Parlamentam jāatbild par sevis izveidoto valdību. Valdībai, kuru izveidojis pilsoņu ievēlēts parlaments, ir jāuzņemas atbildība par valsti. Ja to nevar – jādod ceļš citiem. Bankām savukārt – par neapdomīgi izsniegtajiem, bet ņēmējiem – par neapdomīgi ņemtajiem kredītiem. Ir jārunā arī par starptautisko institūciju atbildību. Eiropas Komisāra Hoakina Almunjas nesenā vēstule liecina par to, ka starptautiskās institūcijas labprāt uzstāda mums mērķus, tomēr tām nav padoma, kā rīkoties, lai šos aizdevumus mūsu valsts varētu arī atdot. Nupat Latvijas Ekonomikas attīstības forums (LEAF) uz domu apmaiņu - paneļdiskusiju - bija aicinājis ekspertus. Cilvēkus, kuri, perfekti pārzinot savu darbības jomu, spēj arī ieskatīties Latvijas ekonomikas nākotnē. Inguna Sudraba, Uldis Cērps, Inesis Feiferis, Artūrs Kodoliņš, Žaneta Jaunzeme-Grende – tie ir tikai daži no diskusijas dalībniekiem, kuru teiktajā bija vērts ieklausīties. Kamēr valdības pārstāvji ķīvējās, ekonomisti strādāja. Latvijas Ekonomikas attīstības foruma organizētā diskusija spīdoši parādīja, ka Latvijā eksistē profesionāli cilvēki, kam ir pamatots skatījums uz to, ko un kā darīt.Par mūsu diskusijas rezultātiem un konkrētajiem ieteikumiem – turpmāk.