Es piedzimu 1946. gadā un ne pēc nostāstiem atceros visu, kas notika Latvijā un ar Latviju pēc hitleriskās Vācijas sakāves. Drupās sagrautā Rēzekne, daudz invalīdu bez rokām un bez kājām, cilvēki ar apdegušām sejām, taču ar gaišu dvēseli un neticamu dvēseles spēku! Tieši šie cilvēki - bijušie frontes karavīri, neticami īsā laikā, faktiski vienā desmitgadē, izcēla Latviju no pēckara posta, uzcēla jaunas mājas, tiltus, ceļus, skolas, bērnudārzus un kultūras namus...
Mans tēvs - Gdalijs Pliners arī karoja frontē un man bija izdevība parunāties ar viņa draugiem. Mani, kā mazu zēnu, interesēja vai viņiem bija bail un kāpēc viņi uzvarēja. Es neatceros, kādus secinājumus toreiz izdarīju, taču šodien es uzskatu, ka 2.Pasaules kara laikā notika apbrīnojama vēsturiskā un reālā laika sakritība. Toreiz, vairums cilvēku (arī latvieši) izjuta neticamu emocionālu pacēlumu, Dzimtenes mīlestību, vienotības sajūtu un naidu pret fašistiskajiem okupantiem.
Vai tiešām šiem karavīriem nebija bail no nāves? Neviens no tiem ar kuriem man nācās runāt neuzdrošinājās noraidoši atbildēt uz šo jautājumu. Katrs no viņiem devās kaujā pārvarot sevi, jo zināja, ka var iet bojā. Viņi cīnījās uzvaras vārdā, lai glābtu savas mātes, tēvus un bērnus.
Šajā sakarā nāk prātā talantīgā krievu dzejnieka Roberta Roždestvenska dzejas rindas, kuras izmantotas raksta nosaukumā - ,,Atceros visu, kas notika ne ar mani". Es atceros kā 1941.gada 22.jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS un Latvijai, kā bombardēja Venstpili un Liepāju, kā gāja bojā mierīgie iedzīvotāji un karavīri. Atceros, kā vācu armiju grupa "Ziemeļi" 23.jūnijā ieņēma Krustpili, 26.jūnijā -Daugavpili, 27.jūnijā - Tukumu, 28.jūnijā - Līvānus, 29.jūnijā Liepāju, 1.jūlijā Rīgu un kritušajiem šajās kaujās nebija skaita. Atceros, kā jau 1941.gada 17.jūnijā ar Hitlera rīkojumu tika izveidota Ostlande, kurā tika iekļauta Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Baltkrievijas. Šo valstu valstiskā neatkarība bija absolūti neiedomājama. Reihsministrs A.Rozenbergs uzskatīja, ka 50% no okupētās Baltijas iedzīvotājiem ir nepieciešams iznīcināt, pārējie ir jāpārvāco vai jāizsūta uz Krievijas ziemeļu apgabaliem.
Es atceros arī represijas un Holokaustu: ebreji, čigāni, komunisti, padomju darbinieki tika pilnībā iznīcināti. 1943.gadā „ebreju jautājums" Latvijā tika atrisināts un 1200 Arāja komandas necilvēki tika izmantoti soda operācijās Minskas un Ļeņingradas apgabalos. Jau 1941.gada beigās vācu okupācijas karaspēks sāka būvēt koncentrācijas nometnes: Mežaparkā, Salaspilī, Rēzeknē un citās vietās. Latvijas teritorijā funkcionēja 17 cietumi un 4 geto. 1942.gadā ieslodzījuma vietās vienlaicīgi atradās 21000 cilvēki. Dzīve koncentrācijas nometnēs, cietumos un geto bija neciešama un pazemojoša: aukstums, bads, verdzisks darbs, fiziskie un nāves sodi...
Tika nogalināti gandrīz 100 000 Latvijas pilsoņu un desmiti tūkstoši ebreju, kuri iznīcināšanai tika nogādāti Latvijā no citām Eiropas valstīm. Bojāgājušajiem var pieskaitīt 156 000 Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, starp kuriem bija arī latvieši un kuri gāja bojā atbrīvojot Latviju no fašistiskajiem izdzimteņiem. Šim asiņainajam, necilvēciskajam un baisajam karam Latvijā bija aptuveni 600 000 upuru.
Tāpēc mani satrauc jebkuras tendences Latvijā, kas vērstas uz neonacistiskās ideoloģijas atdzimšanu vai Waffen SS leģionāru heroizāciju. Es nevainoju šos karavīrus, kuri tika (bieži ar varu) iesaukti Waffen SS vienībās un uzskatu, ka jebkuriem kapiem ir jābūt sakoptiem. Tomēr, šajā sakarā labāk trauksmi celt jau tagad, nevis tad, kad būs jau par vēlu un neonacistiskajai ideoloģijai Latvijā parādīsies metastāzes.
Mēs atceramies par karu tāpēc, ka cilvēks ir mūsu laicīgās pasaules lielākā vērtība un viņu vīrišķība un brīvība, tā ir atbrīvošanās no bailēm un no ļaunuma, kas šķir cilvēkus. Tāpēc mēs pacentīsimies izdarīt visu iespējamo, lai atminas par to cilvēku varoņdarbu, kuri ziedoja savas dzīvības lai uzvarētu 20. gadsimta brūno mēri, dzīvotu mūžīgi. Lai par to atcerētos mūsu bērni, mazbērni un mazmazbērni...