Auce Biele. Pasakains murgs džinsos

Tajā pašā laikā tās ir skaistas un tehniski apbrīnojami nostrādātas. "To var paveikt tikai tad, kad viens pats sēž mājās un nesatiek nevienu. Un pirms tam ir saticis ļoti daudzus. Pirms gada es biju sastopama visās iespējamās ballītēs visos iespējamos stāvokļos. Likās, ka komunicēšana ir izsmelta, nešķita, ka vairs kaut kur jēga iet. Es gadu nostrādāju mājās, pat nevienas ballītes nebija!" koķeti iesmejas jaunā māksliniece, kuras izstāde Mumbo-Jumbo/Urban Tale no 12.februāra līdz 12.martam skatāma galerijā 1.stāvs (Strēlnieku ielā 3). Uz mūsdienās teju pašsaprotamo jautājumu, vai darbi tapuši ar asistentu palīdzību, jo veikums ir iespaidīgs, viņa enerģiski atbild: "Viena pati, protams!" Tehniku gan uzzināt neizdodas. "To nevienam nestāstu. Bet romantiski tas nav — gāzmaskā un visos iespējamos aizsargtērpos," viņa atklāj tik vien to. A.Bieles darbi ilustrē kontrastus — taurenis un ieroči, putni un būris, spožums un piesārņojums, mākoņi un saule, amora bultas caururbta dimanta sirds. "No viena grāvja otrā — galējības," saka māksliniece. "Piemēram, Biznesa sieviete atspoguļo, kā es sajutos, kad devos kārtot kaut kādas lietas. Sajutos kā īsts dzīvnieks, mednieks. Īstenībā jau sievietes nav mednieks, tāpēc tajā darbā ir vīrišķā simbols." Savukārt darbu Pilsētas pirāti iedvesmojusi vasara Valdemāra ielā, kur viņa dzīvo. Bez apstājas brauc mašīnas, gulta no tā dreb, netīrais gaiss nāk iekšā — māksliniece jutusies pilsētas smoga nospiesta. "Taču arī gribēju rādīt pilsētas šarmu, kas izriet no tās pretrunas," viņa stāsta. "Es nevienā bildē negribēju akcentēt tikai slikto. Darbu tematika šķiet ļoti universāla, jo tajās bildēs jau nav sajūtas, kas nepiemeklētu citus cilvēkus. Runāts varbūt ir brutāli, bet man liekas, ka darbos ir arī smalkums." A.Bieles gleznas atstāj fizisku un taustāmu iespaidu. "Protams, es reiz mēģināju datorā taisīt darbus, bet nevarēju izturēt, ka viņi it kā karājas gaisā un nevaru tiem pieskarties," stāsta māksliniece. "Man tā tauste ir svarīga." Par modelēm gleznās kalpojušas draudzenes, fiktīvi un reklāmas tēli. "Es meklēju viscaur un visu laiku to skaisto. Man jāatrod seja, kas ir skaista. Es meklēju to visos veidos — pat ziepju reklāmās. Ideālo skaistumu," smejot paskaidro A.Biele. "Man gribas visu idealizēt un padarīt skaistāku, nekā tas ir. To pašu es daru dzīvē, tāpēc man nekas nesanāk ar to dzīvošanu, bet toties bildes sanāk. Esmu naiva un ticu visādām pasakām." Viņa ir studējusi vizuālās komunikācijas, izstājusies no maģistrantūras. "Tas nebija man. To mākslu nevar iemācīt, var tehniskās lietas iemācīt. Bet vienā brīdī saproti, ka tehniski tev vairs neviens neko īpaši nevar dot, tad jāsēž mājās, jāurbj tālāk pašam," viņa uzskata. Arī nākamajos darbos A.Biele grasās izmantot džinsu materiālu, taču vēlas attēlus pārvietot uz apģērbu, jo grib, lai tie "staigā". "Tas ir kruti, ka tā bilde tik tuvu ķermenim nonāk. Nojauc visas robežas, apvienojas glezna, apģērbs, un vēl to visu var filmēt, fočēt. Visas robežas pazūd — man tas nenormāli patīk." Vai džinsu materiāls arī nosaka saturu? "Es jau vairākus gadus ar to strādāju," viņa atbild. "Tā kā gandrīz mums visiem džinsi ir kājās, tas ir arī labs izteiksmes materiāls mākslā. Ja bilde ir sienas apģērbs, tad kāpēc lai tie nebūtu džinsi? Arī bez sejām neko nespēju uztaisīt. Katrai bildei vajadzēja izdomāt īsto seju un izteiksmi. Piemēram, viena bildē redzamā sieviete tevi gandrīz vai apēdīs. Bija interesanti meklēt seju, kas skaidri nestu vajadzīgo vēstījumu." A.Biele uzsver — kā mākslā, tā dzīvē viņa allaž izsakās konkrēti. Viņai pat pārmetot, ka esot pārāk tieša. "Bet varbūt tā ir kļūda, varbūt man nevajadzētu tik konkrēti tajos darbos runāt?" māksliniece vaicā. Vērojot garāmgājējus, kuri, apstājušies pie skatlogiem, ieinteresēti veras zilajos portretos, citus šādas šaubas nemāc.