Daudzi laikmetīgās mākslas interesenti varētu būt tās vienaudži – tātad, cilvēku dzīvē rēķinot, pusmūžā vai pāri tam. Viņi noteikti atcerēsies universālveikalu Bērnu pasaule, uz kuru mammas reizēm veda iepirkties. Tomēr ne jau nomācošās skolēnu formu rindas tumši zilā krāsā bija galvenais magnēts, kas vilka uz Barona un Matīsa (tolaik Revolūcijas) ielas stūri, – to rotāja skatlogs, kurā milzu ratā griezās rotaļlietas, dakteris Aikāsāp ārstēja nīlzirgu un tīģeris vingroja. Šodien leļļu apdzīvotais, kustīgais skatlogs, ko bija darinājis atjautīgais mehāniķis un mākslinieks Adrians Pabians, pieminams gan kā spoža dizaina vēstures lappuse, gan kā kinētiskās mākslas (nozīmīgas epizodes latviešu laikmetīgās mākslas vēsturē) iedvesmotājs. Izstāde, kuras nosaukums palienēts no kādreiz populārā universālveikala, Bērnu pasaule. 18.–20. gadsimts līdz 1. oktobrim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tās kodolu veido eksponāti no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijām, tomēr Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kuratores Irēnas Bužinskas pienesums, atgādinot Pabiana veikumu, nevarētu būt skatītājiem mazāk interesants. Izstādes galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Bērni un bērnība ir viena no grūtākajām tēmām izstādei. Pašus bērnus tā maz interesē, proti, attiecīgajai sabiedrības grupai nav nepieciešamo rīku un tādas motivācijas konceptualizēt savu statusu plašākā sabiedrības kontekstā kā pieaugušajiem. Bērni vienkārši dzīvo. Savukārt pieaugušajiem, ja vien tie paši nav vecāki, bērns un bērnība nav pati saistošākā izziņas tēma; ir daudz tiešāku jautājumu, par kuriem domāt pieaugušo dzīvē. Vecāku interese varētu būt praktiski orientēta, īpaši bērnu «kritiskajos» vecumposmos, taču kopumā interese draud iestrēgt ikdienas pragmatikā un nepacelties pār to kādos sabiedriski saistošos vispārinājumos. Attiecīgi arī kultūras institūcijas – ja vien tās nav sociālo zinātņu institūti, kam ir paveicies tikt pie pētniecības granta, – ir neapskaužamā stāvoklī: tēma ir neizbēgama, jo ikviens cilvēks kādreiz ir bijis bērns, tātad zināt bērnību ir zināt sevi. Materiālu ir daudz, jēgpilni analizēt tos ir sarežģīti, un sabiedrības pieprasījums ir minimāls.
Eņģelīši un dēmoniņi
Šķiet, divi populārākie tropi, kas tiek izspēlēti bērnu un bērnības sakarā, ir "mazais velnēns" un "mazais eņģelītis". Pirmais saistās ar kristīgo viduslaiku vēsturi, kuras ietvaros augstā bērnu mirstība nozīmēja, ka mazais cilvēks var sastapt savu radītāju, tā arī neieguvis pieauguša cilvēka spēju valdīt pār savu grēcīgo dabu, tāpēc «velnēnu» kontrole bija pieaugušo uzdevums, lai nāves gadījumā bērns nokļūtu debesīs, nevis ellē. No šī priekšstata var atvasināt visas tās izpausmes, kuru ietvaros bērns ir kaut kas neizprotams, biedējošs un bīstams. Jaunlaiku un apgaismības laikmetā paradigma pakāpeniski mainījās, redzot bērnus kā bezvainīgus radījumus un bērnību kā laimības laikmetu, kas neatgriezeniski zūd, cilvēkam pieaugot jeb "baltajai lapai" aizpildoties ar prasmēm un zināšanām, kas raksturo civilizētu cilvēku.
Līdz ar strauju sociālo zinātņu attīstību XX gs. pēdējā ceturksnī ir vērojama tieksme formulēt bērnību kā specifisku sociālu konstrukciju, kuru pieaugušie attiecina uz vēl nepieaugušiem cilvēkiem ar nolūku tos socializēt. Bērnu jautājums tiek salīdzināts ar sieviešu jautājumu, proti, abas grupas uzskatītas par mēmajām sabiedrības grupām – tādām, par kurām tiek izrādīta interese, neņemot vērā šo grupu vēstījumu par sevi, un kuras tāpēc labāk padodas mistifikācijai, nevis izziņai. Ir dažādas metodes, kā mēģināt pietuvoties bērnības pasaulei un saprast, kā tieši ir būt bērnam: pētīt sabiedrību, kurā funkcionē bērns, vai katru atsevišķu tās sastāvdaļu, izzināt bērnu kā patstāvīgu vienību u. c. Katrai metodei ir savas priekšrocības un trūkumi, tāpēc joma – bērnības socioloģija – turpina attīstīties un piedāvāt aizvien jaunus rīkus un formulējumus.
Muzeji par bērniem
Apskatīt bērnu un muzeju mijiedarbi var vairākos veidos. Šoreiz nepievērsāmies jautājumam, kā muzejus un kolekcijas padarīt saistošas bērniem tā, lai mazajam sabiedrības loceklim būtu interesanti pavadīt tajā laiku. Neapskatīts paliks arī jautājums par bērna iesaisti muzeju darbībā un ar kolekciju saistītās aktivitātēs (piemēram, izstāde Savējo stāsti, ne svešo Tukuma muzejā 2016. gadā, kurā tika akcentēts bērna radīts saturs). Šie jautājumi gan saplūst interesantā tēmā par sociālo kapitālu. Kā mazajam cilvēkam laikus sākt uzkrāt sociālo kapitālu, kas vēlāk translējas dažādās priekšrocībās, salīdzinot ar vienaudžiem, kuriem nav bijusi iespēja parādīties pieaugušo pasaulē kā spēlētājiem – tādiem, kuri tiek ņemti vērā, nevis kuriem tiek ierādīta "bērnu pasaule"? Kādas ir vecāku iespējas un atbildība šī procesa organizēšanā, un kāds – sabiedrisko institūciju pienākums nevienlīdzības mazināšanā?
Muzeji bērniem un bērnībai veltītas izstādes rīko samērā bieži. 2015. un 2016. gadā tematiskās izstādes bija skatāmas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM), Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā (MNMM) un citur. RVKM izstāde tika risināta saistībā ar Rīgu kā vidi, kurā tiek pavadīta bērnība. Savukārt MNMM redzamie priekšmeti lielākoties attiecās uz zīdaiņa un agru bērna vecumu, un materiālam bija izteikti novadpētniecisks raksturs. Ikviens muzejs, kas specializējas novada vai jebkuras ģeogrāfiskas vietas pētniecībā, ir ar potenciālu sarīkot šādu vai līdzīgu skati, taču arī citas specializācijas muzejos un kolekcijās ir materiāli, kuri tieši vai pastarpināti ļauj vēstīt par bērnību vai noteiktiem tās aspektiem. Pat vēl vairāk – no bērna/bērnības tēmas var atvedināt vēstījumu arī par valsts vēstures politiskajiem un sociālajiem līkločiem, noteiktām pieaugušo kultūras un vizuālās mākslas lapaspusēm un personālijām, kā tas ir redzams, piemēram, Pastariņa muzejā, Kubalu skolā – muzejā, Ventspils muzeja tematiskajās filiālēs un citur.
Humanitārās jomas speciālisti, kuri nodarbojas ar bērnu un bērnības jautājumu teorētisko vētīšanu, etnogrāfiju uzskata par labu pieeju bērnības socioloģijā, jo tā ļauj sastapties ar paša bērna balsi tiešāk nekā citas pētniecības metodes, kā arī ļauj apšaubīt mistificējošo priekšstatu par universālu bērnību. Tiesa, etnogrāfiska kultūra ir arī semantiski uzlādēts nojēgums, kura sakarā nevar ignorēt politisko un ideoloģisko komponenti, proti, kurš formulē kultūru, kādu un kāpēc. Šādā aspektā saistoša ir patlaban Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) notiekošā izstāde Bērnu pasaule. 18.–20. gadsimts – tajā vienkopus parādīti priekšmeti no DMDM, Rīgas un citu Latvijas pilsētu muzejiem, modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kā arī vairāku privātpersonu īpašumā esoši materiāli. Izstādē ir redzami tērpi un aksesuāri no dažādām Eiropas valstīm un Amerikas, tātad eiropeiskās kultūras, kas pārstāv laika posmu no XVIII gadsimta beigām līdz XX gadsimta vidum; tas hronoloģiski ir periods, kad bērnība iegūst patstāvīga, sevī noslēgta posma statusu. Eksponātu kodolu papildina virkne cita tipa priekšmetu: fotogrāfijas, pastkartes, videomateriāli, sīkplastika u. tml.
Mode un politika
Vasiļjeva kolekcijas jau ir kļuvušas par ikgadēju tradīciju DMDM, vasaras "filleriem", ar ko skaisti un nesarežģīti aizpildīt laiktelpu. Arī šoreiz ekspozīcijas centrā ir privātpersonas īpašumā esošas lietas, tāpēc konceptuālais satvars atbilst šīs personas interesēm – modes vēsturei. Šāda tipa izstāžu spožums un posts atklājas apstāklī, ka, jo senāka perioda tērpi parādīti ekspozīcijā, jo lielāku ažiotāžu un interesi skate izraisa apmeklētājos. Proti, ekspozīcija ir veidota, balstoties estētiskos marķieros, un, jo svešatnīgāka tā mūsu tiešajai pieredzei ir, jo eksotiskāka un tāpēc saistošāka šķiet. Seno tērpu izstāde darbojas kā sava veida retumu istaba un parāda kolonizatoru sabiedrībai raksturīgo vēlmi iegūt sev cito. Savukārt, tiklīdz izvēlētais periods pievirzās tuvāk mūsdienām un estētiskie marķieri vairs nav eksotiski, izstādes maģija zūd – ir nepieciešams kaut kas vairāk, lai noturētu uzmanību; ar skaistu, iekārojamu siluetu vai krāsu salikumu vien nepietiek.
Bērnu pasaules estētika ir skaista, bet nav neitrāla. Izstādi apmeklē lielākoties sievietes, draudzenes, kolēģes; ja ģimenes – tad lielākoties māmiņas vai vecmāmiņas ar meitām un mazmeitām. Ik pa brīdim ekspozīcijā var dzirdēt: "Ak, cik šis ir skaists!" un "Kāds šis ir smalks!", retāk dzirdams skaidrojums, kas viens vai otrs aksesuārs konkrēti ir, kā tas cēlies, kā lietojams un ko nozīmē. Parādās sociāli konstruējošais aspekts, kurā pieaugusi sieviete nodod "sievišķības noslēpumu" topošajai sievietei. Savukārt bērns ir visvieglāk indoktrinējamais sabiedrības loceklis, bērnībā visefektīvāk tiek apgūti aizspriedumi, klišejas u. tml. Vismaz labi, ka reizēm pa kādam brālim gadās šajā lēdiju pasaulē. Tāpēc varbūt ir vērts izstādi apmeklēt muzeja rīkoto tematisko pasākumu ietvaros vai gida pavadībā, jo ekspozīcijā ir grūti patstāvīgi nolasīt "sabiedrības attieksmi pret bērnu, viņa statusu, audzināšanu un priekšstatu maiņu par bērnību kā ļoti būtisku periodu cilvēka attīstībā", kas minēta tekstos.
Dažādo priekšmetu kopojumā īpaši jāizceļ materiāli, kas attiecas uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laika kultūras mantojumu. Tiesa, arī šī ekspozīcijas daļa cieš no jūkļa sindroma, kas vispār raksturīgs izstādei un ko palīdz notušēt elegantā arhitektūra un grafiskais dizains. Taču uzteicama ir iniciatīva ienest lokālo, estētiski un saturiski pretrunīgo starptautiski nogludinātajā izstādes piedāvājumā. Izstādes nosaukums Bērnu pasaule ir atsauce uz bērnu preču veikalu, kas darbojās Rīgā saskaņā ar PSRS plānveida tautsaimniecības struktūru; gana daudziem veikals ir zināms no personiskās pieredzes. Taču īpašas uzmanības vērts ir Adriana Pabiana vārds. Izstādē šī persona tiek pieteikta kā Bērnu pasaules skatlogu – to kompozīcijās izmantoto kinētisko objektu – autors. Ekspozīcijā redzami gan fotoattēli ar veikala skatlogiem un autoru darbībā, gan reāli objekti, kā arī to izgatavošanas inventārs, uzrādot, cik daudz dažādu kultūrvēsturiski relevantu materiālu pieder ģimenēm, kuru locekļu darbība ir nogrimsi PSRS laika kolektīvajā anonimitātē. Mazāk zināmā to daļa liecina, kā Adrians Pabians ar savu – patlaban šķietami savpatno – darbību iekļāvās PSRS proponētajā zinātniski tehniskajā diskursā un racionālajās plānošanas metodēs un ka viņš ir bijis iedvesmas avots un zināmā mērā autoritāte XX gs. 60. un 70. gadu Latvijas dizaineru paaudzei, un īpaši tās daļai, kas aizrāvās ar kinētisko mākslu ne tikai tās funkcionālajā, bet arī mākslinieciski avangardiskajā iterācijā.
Padomju sociālistiskā ideoloģija radīja visnotaļ specifiskus realitātes uztveres nosacījumus un sabiedrības locekļu lomas – arī bērniem. Šīs pieredzes kodols vēl joprojām nav pietiekami vētīts un publiskots ārpus nostalģijas, eksotikas vai aktīva nolieguma kategorijas. Lai arī tas ir tikai aspekts kopējā izstādes koncepcijā, manuprāt, PSRS mantojuma patstāvīga parādīšanās blakus Amerikas koloniālisma laika modei, Francijas kūrortu kultūrai un citām globālajā kultūrā aprobētām formām, kā arī lokāli relevantu faktu un datu atgūšana un ieplūdināšana uzrāda potenciālu, kas piemīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam kā institūcijai, kas viena no retajām Latvijā nodarbojas ar dizaina vēsturi. Analītiskas izstādes – projekti, pēc kurām papildināt krājumu ar jaunatklātiem objektiem, paplašināt materiālu spektru, ar kuru var strādāt pētnieki un kuratori, aktīvi piedalīties apzīmējumu un formulējumu ieviešanā Latvijā un ārpus tās robežām, atklājot materiālās kultūras semantisko piesātinājumu, lokālās un globālās paralēles, – šī potenciāla realizēšanai būtu jābūt DMDM mērķim. Pagaidām tas gan ne vienmēr izdodas.