Pilnīgi visas lielās partijas sola labāku dzīvi un vēl pie tam īstermiņā, kā, piemēram, Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienība sola pēc pāris gadiem 500 latu vidējo algu. Kā latgalieši saka-- «breiņeigi,» vārdu sakot lieliski, visas partijas mums sola labāku dzīvi tūlīt un tepat (nu bišķi jau ir jāpaciešas).
Lai cik jocīgi nešķistu, tieši šeit slēpjas lielākā problēma. Visi solījumi ir nevis skats nākotnē, bet gan materiāli solījumi, kurus var gan izpildīt, gan neizpildīt pāris gadu laikā. Jautājums ir, vai mums ir vajadzīgi tikai solījumi par mūsu personīgās labklājības pieaugumu un dzīvi «leiputrijā»? Lai arī ko partijas solītu, tās nespēj noslēpt to, ka tām nav absolūti nekādu nākotnes vīziju, pat ja tām ir profesionāli veidotas politiskās programmas.
Man kā jaunam cilvēkam, vecumā starp 25 un 30, kurš ir tikko ienācis darba tirgū un sācis patstāvīgu dzīvi, ir būtiski zināt, kas ar mani šajā valstī var notikt, nevis tikai nākamo četru gadu laikā (kas gan ir četri gadi?), bet gan kāda būs mana dzīve pēc septiņiem, desmit, piecpadsmit, varbūt pat divdesmit gadiem. Galu galā, es gribu zināt, kādu sabiedrību ilgtermiņā grib veidot politiskie spēki, kas laužas pēc varas. Vai pēc desmit gadiem mums tāpat būs korumpēta tiesu sistēma, vai tiks ļauta vaļa neiecietīgiem cilvēkiem, kas vardarbīgi pārtrauc atsevišķu sabiedrības grupu demonstrācijas, vai vēl joprojām no šīs valsts cilvēki plūdīs projām, lai maizi pelnītu citur. Tie ir pāris jautājumi uz kuriem es neesmu saņēmis atbildes.
Šis vairs gluži nav laiks, kurā cilvēki savu dzīvi plāno piecgadēs. Nokļūstot Rietumu sabiedrības ietekmes zonā, mēs paši, varbūt pat neapzinoties, esam pieņēmuši šīs spēles noteikumus—viss notiek ilgtermiņā. Es atceros kā mani vecāki pirms gadiem desmit vīpsnāja par paziņām no Amerikas, kuri stāstīja, ka viņi maksā kredītu par savu māju jau desmit gadus un maksās vēl piecpadsmit. Mēs tagad dzīvojam gluži tādā pašā pasaulē kā viņi toreiz un arī mums ir jādomā, kas notiks pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem. Un ne jau tikai ekonomiskā labklājība nākotnē man rūp, man rūp arī tas, kādā valstī izaugs mani bērni un kādā valstī viņi dzīvos. Tas jau ir plašāks jautājums nekā mana naudas maka vidējais biezums ilgākā laika periodā.
Var jau teikt, ka vīzijas ir vien tukši vārdi, «zili sapņi», vai vēl kaut kas, kam nav nekā kopīga ar realitāti. Bet vīzijas ir tās, kas norāda virzienu kurā mēs ejam un šodien, četras dienas pirms vēlēšanām ir jāapzinās vai mēs ejam tolerantas un atvērtas sabiedrības virzienā, vai slēgtas, neiecietīgas un korumpētas sabiedrības virzienā. Kurp mēs ejam, bez vīzijām—uz leiputriju vai elli?