Diemžēl šoreiz gavilēm nav ne mazākā prieka pamata. Šoreiz tās pārsālītas ar milzīgu devu ironijas.
Aizvadītajā nedēļā Administratīvā apgabaltiesa ir noraidījusi četrus gadus vecā Gustava vecāku prasību uzdot Veselības ministrijai (VM) kompensēt dzīvībai svarīga medikamenta iegādes izdevumus. Gustavam ir dzīvībai bīstamā Gošē slimība. Viņš ir vienīgais bērns Latvijā, kuram tāda atklāta. Kopējā summa, kas Gustava vecākiem nepieciešama, lai rūpētos par dēlu, ir 81 900 latu. Zāles, kas zēnam ir nepieciešamas, nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, tāpēc atbilstoši likumdošanai VOAVA esot tiesīga un bijusi gatava pacientam piešķirt vien 10 000 latu.
Kas tā par tirgošanos?! Kas tā par vienaldzību? Kas tā par attieksmi? Kādu priekšstatu valsts veido savām nākamajām paaudzēm?
Valstij būtu jārisina jautājums par medikamentu apmaksu pacientiem ar retām slimībām, ir jāveic izmaiņas normatīvajā regulējumā. Uzskatu, ka šis nu ir tas gadījums, kad atsaukties uz kaut kādiem juridiskiem, likumiskiem, elitāri politiskiem principiem ir vienkārši nožēlojami.
Lai notiek! Pieņemsim, ka ne visi varētu piekrist, ka valstij ir jānodrošina ikvienam Latvijas iedzīvotājam bezmaksas studiju iespējas, dzīvojamā platība, pārvietošanās iespējas utt. Bet taču par to, ka šajā – Gustava – gadījumā valstij IR pienākums sadoties ar puisēna vecākiem rokās un kopīgiem spēkiem cīnīties par viņa dzīvību, domāju – nevienam šaubu nav.
Kur ir palikuši lozungi par ģimeni kā svarīgāko Latvijas vērtību un par bērniem – mūsu gaišo nākotni?! Šobrīd jau tā jaunie vecāki ir apbēdināti ar to, ka visi iespējamie pabalsti par bērniņu tiek „apcirpti”. Daudziem jau tā nav viegli lolot savu mazuli, jo valsts uzgriež muguru pat ļoti nesarežģītu jautājumu risināšanā, kur vecāki saviem spēkiem vien nevar tikt galā, jo jāpārvar pašas valsts uzliktas barjeras.
Šādās situācijās mums ir jācīnās par konkrētā bērna dzīvību. Mums ir jācīnās par katra Latvijas iedzīvotāja dzīvību. Visiem kopā un roku rokā.