Sašķeltie "Jaunais laiks" un TB/LNNK un to kopīgais jaunveidojums "Demokrātiski patriotiskā biedrība" (Kristovska- Kalnietes partija) ir nolēmuši pacīnīties, kuri no viņiem būs lielākie latviešu valodas aizstāvji.
Savukārt to pretspēks partijas PCTVL personā ir nolēmis pēc etniskā principa apvienot ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas krievus. Laikam taču Eiroparlamenta vēlēšanām Latvijas mērogs ir par sīku.
Abas puses aicina savā cīniņā aktīvi iesaistīties varas struktūras - vieni apelē pie Latvijas valdības un Saeimas, otri meklē sabiedrotos Krievijā.
Cīniņā netiek žēloti krāšņi epiteti, kas skar visas dzīves jomas, pat Latvijas hokejs sakarā ar jaunizveidoto Kontinentālo hokeju līgu ir dabūjis ciest no diletantu sportā uzbrukumiem.
Politiķu vārīšanās savā sulā būtu vēl pusbēda, jo vien katra viņu mutes pavēršana netiktu cītīgi atspoguļota un komentēta no abām pusēm latviski un krieviski rakstošajos masu mēdijos. Tādējādi pēc savas būtības nenozīmīgas izrīcības tiek paceltas nacionālu problēmu līmenī. Un kā vadmotīvs visam teiktajam un rakstītajam ir aizdomīgums par otras puses patiesajiem nodomiem un dažādas sazvērestības teorijas.
Bet viss, kas skar valodas, izglītības un pilsonības jomas, Latvijā ir ļoti jūtīgi jautājumi, un nejauši izmests vārds nereti iegūst sniega bumbas efektu, kas var pārvērsties postošā lavīnā.
Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, ne valodas, ne izglītības, ne pilsonības jautājumi nav risināmi no spēka un apsūdzības pozīcijām - neatkarīgi no tā, vai atbalsts tiek meklēts Latvijā vai ārpus Latvijas. Mums pašiem šeit uz vietas ir jārisina savas problēmas, un labākas risinājuma metodes kā dialogs, tolerance un savstarpēja cieņa vēl nav izgudrotas. Ja šīs paaudzes politiķi to neapzināsies, tad turpināsies divu lielāko Latvijas iedzīvotāju kopienu nošķiršanās, kuras pārvarēšanai būs vajadzīgi gadu desmiti, ja ne vairāk. Negatīvus piemērus mēs varam redzēt visās Eiropas malās, sākot ar Spāniju un beidzot ar Gruziju.
Man nav nekādu šaubu, ka nākošās politiķu un žurnālistu paaudzes būs gudrākas par mums un neļausies aklam latviešu un krievu nacionālisma vilinājumam.
Bet vai mums ir tiesības atstāt nākošajām paaudzēm šādu mantojumu? Šobrīd 'latviskās" un "krieviskās" partijas ir ieciklējušās savās dogmatiskajās pozīcijās, kas nesola risinājumu, bet gan grimšanu vēl dziļākā pretrunu purvā.
Mums jāapzinās, kādi Latvijā ir starpetnisko attiecību jūtīgie punkti un jābeidz mētāties ar tādiem vārdiem kā "sabiedrības integrācija uz latviešu valodas pamata (lasi - asimilācija)" un krievu maršiem visās to izpausmēs. Nav ne latviešu, ne krievu īpašu cilvēktiesību, bet ir vispārējās cilvēktiesības, kas nešķiro cilvēkus pēc etniskās izcelsmes. Meklēsim kopīgo, ne atšķirīgo. Tas būs mūsu labākais ieguldījums nākotnei.
Es gribētu piedāvāt dažus iespējamos saskarsmes punktus.
Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss netiek ne apšaubīts, ne mazināts. Tajā pašā laikā krieviski runājošiem iedzīvotājiem netiek liegtas iespējas ar vietējo varu sazināties dzimtajā valodā.
Valsts dara visu iespējamo, lai visi Latvijā dzīvojošie, jo īpaši bērni un jaunieši, pēc iespējas labāk apgūtu latviešu valodu, un šīs iespējas no apmācāmo un viņu vecāku puses netiek boikotētas. Tajā pašā laikā tiek izbeigtas runas par visu līmeņu skolu ar krievu valodas apmācību pilnīgu pāreju uz apmācību latviešu valodā. Apmācības valodas izvēle ir vienīgi bērnu vecāku ziņā un administratīvi tā netiek stimulēta ne vienā, ne otrā virzienā.
Pilsoņu loka paplašināšana netiek uzskatīta par briesmām Latvijas neatkarībai. Neatkarīgajā Latvijā vairs nedrīkst piedzimt nepilsoņi. Naturalizācijai tiek radīta labvēlīga sabiedriskā gaisotne no abu iedzīvotāju kopienu puses.
Visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida ir tiesībās vienlīdzīgi un tiek vienādi cienīti.