„Man jāieti skoliņāi,
Gudras ziņas iekrāties,
Pieaugt tautas mīlestībā,
Īstā gara brīvībā.”
Patiesībā atminēt to diezgan skumji. Ne jau tāpēc, ka būtu kāda nostaļģija pēc bērnības dienām, bet gan tāpēc, ka šodien šīs rindas uz vispārējā izglītības sistēmas fona skan kā arhaisms, lai neteiktu – parodija par senču vērtībām.
Attieksme, kāda valsts vadītāju aprindās valda pret izglītību, pret skolu, pret skolotājiem un tātad – arī bērniem, drīzāk atgādina attieksmi pret šķiņķa gabalu tirgū gaļas paviljonā: kad naudas mazāk, tad apcērtam un metam uz svariem...
Lai arī cik dziļa ir krīze, vienai prioritātei ir jāpaliek nemainīgai neatkarīgi no apstākļiem – tā ir izglītība. Tikai no vispusīgas vērtību izglītības būs atkarīgs, vai šīsdienas politiķiem izaugs maiņa, kas uz neprašu un mantraušu atstātajām drupām vēl gribēs atjaunot Latvijas valsti. Tikai no skolas solā ieliktajiem pamatiem būs atkarīgs tas, vai latvieši pēc paaudzes šeit – savā zemē – vēl vispār gribēs dzīvot.
Nospiežot skolotāju burtiski uz ceļiem, nedodot skolēniem Latvijas vēsturi, pat nerunājot par plašāku mērķtiecīgu patriotisko audzināšanu, ir izdarīts viss iespējamais, lai latviskas un brīvas Latvijas sapni izdzēstu no likteņa rakstiem......
Un tomēr 1. septembris! Diena, kad jādomā gaišas domas un jāvēl vislielākie dzīves panākumi tiem mazajiem ķipariem, kas skolas durvis ver ar tīru un skaistu ticību taisnībai un visa labā uzvarai. Es dziļi noliecu galvu to varonīgo skolotāju priekšā, kas ar nesatricināmu pienākuma sajūtu turpina godprātīgi un atbildīgi audzināt jauno paaudzi.
Par latviešiem mēdz sacīt, ka esam kā nezāle, kas neiznīkst. Lai sauc par nezāli vai kaut par pašu nelabo, bet sīksti tiešām esam. Izturēsim, par to esmu drošs. Gaidu un saucu to laiku, kad nebūs vis jāiztur kā nezālei, bet jāaug lielumā kā skaistam ziedam, ko apbrīno tālu jo tālu visā pasaulē. Tas laiks nāks tad, kad skolā bērni atkal ies „pieaugt tautas mīlestībā, īstā gara brīvībā...”