Šovasar Siguldā notikušās Starptautiskās dizaina vasaras skolas MAD tēma bija biorevolūcija. Mākslinieki un dizaineri visā pasaulē reaģē uz ekoloģiskajiem apdraudējumiem, ko izraisījusi pārmērīga industrializācija, piedāvājot jaunus, savus priekšlikumus, kā veidot attiecības ar dabu, klimata pārmaiņām, cilvēku savstarpējo socializāciju. Raksturīgi, ka dizains, kas dzimis kā joma, kura palīdz pārdot rūpnieciski ražotus produktus, piemēram, nevajadzīgi tērējot tonnām papīra iepakojuma, tagad visradikālāk mudina mainīt ierastās kapitālistiskās attiecības. Nozares "karmiskās vainas" apzināšanās iet roku rokā ar jaunu koloniālo politiku, kurā pārstāvji no valstīm, kas gadu simtiem visvairāk ekspluatējušas globālās dabas bagātības un uzkrājušas pietiekamu kapitālu, lai eksportētu idejas un vērtības, dodas uz mazāk attīstītām, piemēram, Indiju, kur māca vietējos neatkārtot viņu kļūdas. Kā šāda dalīšanās pieredzē un sociālajā aktīvismā ir pielietojama Latvijas apstākļos, varēja pārliecināties starptautiskās dizaina vasaras skolas dalībnieki. Skolas galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD, ko augusta sākumā Siguldā jau otro gadu organizēja Rihards Funts ar komandu, studentiem tika dota iespēja iepazīt permakultūras (permaculture) principus Kloda Oprī vadībā. Permakultūra nav plaši zināma prakse Latvijā, taču pasaulē tā kļūst arvien populārāka. Tas ir daudzu principu kopums, ko iespējams attiecināt ne tikai uz dārzkopību. Šīs prakses centrā ir rūpes par ilgtspējīgām attiecībām, planētas resursu gudru izmantošanu vai pārstrādi un dabas saglabāšanu.
Kā saka Klods Oprī, "permakultūras ietekme ir neierobežota, tās dizaina principus ir iespējams izmantot, lai veiktu ceļu uz darbu vai tikpat labi lai veidotu komunikāciju ar citiem". Permakultūra un ekoloģiskais dizains ir cieši saistītas jomas, taču tas nenozīmē, ka atbilstoši permakultūras principiem veidoti dārzi vienmēr izskatīsies dabiski. Dizaineriem svarīgākā ir funkcija, nevis izskats, piemēram, pelēkūdeņi, kas rodas pēc dušas izmantošanas vai trauku mazgāšanas, var tikt savāk- S ti un uzglabāti augsnes mitrināšanai modernās gumijas tvertnēs.
Klods Oprī ir permakultūras dizainers un mākslinieks, kurš gandrīz divdesmit gadu uzturējies Londonā un šobrīd uzsācis projektus Indijā. Viņa augu instalācijas bijušas skatāmas Glastonberijas un BoomTown Fair festivālos Lielbritānijā, Klods ir piedalījies biodizaina projekta Biomodd Londonas komandas darbā, izstrādājot datoru un augu sadarbības modeļus (siltums, ko izdala datori darbošanās laikā, tiek novirzīts augiem), pētījis augu komunikācijas formas, dokumentējot skaņas, ko izdala dažādi augi.
Sarunu ar Klodu Oprī pavada biedējošas nākotnes priekšnojautas, ko rada klimata izmaiņu dati un ģenētiski modificētas pārtikas draudi. Nav vienas atbildes jautājumam, kurp virzās pasaule, un arī permakultūra ir tikai viens no veidiem, kā domāt par nākotni un gatavoties tai. Klods Oprī ir optimists un uzskata, ka katrā problēmā slēpjas arī tās risinājums. Viss esot pašu cilvēku galvās un rokās – iestādi koku, iekop dārzu! Mēdz jokot, ka permakultūras metodes esot piemērotas slinkiem cilvēkiem, jo dizaineri un dārznieki darbojas nevis pret dabu, bet saskaņā ar to. Tas liek mainīt vispārpieņemtos priekšstatus gan par rūpīgi koptu mauriņu, kas permakultūras izpratnē ir absolūti nedabisks veidojums, gan arī par ekoloģisku dizainu, kas, izrādās, ir ērti savienojams ar modernām tehnoloģijām. Latvijā dažkārt šķiet, ka dizains noteikti ir dārgs, tas ir strikti nošķirams no mākslas, jo tā galvenais mērķis ir funkcionāli un praktiski objekti. Pasaulē savukārt dizains tikpat labi var būt kritisks, netveramos nākotnes scenārijos balstīts, tikai uz papīra saglabāts un nebūt ne konkrētos dizaina objektos iemiesots.
Jūs esat permakultūras dizainers. Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par šo praksi!
Permakultūra ir dizaina disciplīna, kas balstīta dabas sistēmu rūpīgā novērošanā un atveidošanā. Dizains tiek radīts, piemēram, kā meža atdarinājums, ievērojot tā augšanas un pastāvēšanas principus. Tiek stādīti augi, kas tā vietā, lai sacenstos, sadarbojas un palīdz viens otram. Katram augam ir sava vieta daudzveidīgajā dabas sistēmā, kas spēj atjaunoties pati, bez cilvēka liekas iejaukšanās.
Pretēji monokultūras laukiem permakultūras blīvie meži un dārzi, kuros vērojama liela augu un sugu dažādība, nenoplicina augsni, tieši otrādi – uzlabo un bagātina to. Te vērojams došanas un ņemšanas princips, cikliska vielu apmaiņa kā mežā, kur bagātīgo augsni veido sīki, nolūzuši zariņi, lapas, dzīvnieku, kukaiņu un citu dzīvo radību atliekas – tie rada augsni, savukārt augsne baro augus. Rūpes par veselīgu augsni ir permakultūras pamats. Džefs Lotons, iedvesmojošs permakultūras pārstāvis, mūsdienu agrokultūru salīdzina ar raktuvēm, kad no augsnes tiek paņemts viss labums, taču nekas netiek atdots atpakaļ, pat vēl ļaunāk – mēslojums un pesticīdi tai nodara pāri.
Kāpēc nolēmāt apjomīgu, permakultūras principos balstītu projektu uzsākt Indijā?
Apceļojot Indiju, es sapratu, ka nekur nav iespējams nopirkt tīrus, ķīmiski neapstrādātus dārzeņus un augļus, turklāt uzzināju, ka kopš 90. gadu vidus pašnāvību izdarījuši vairāk nekā 250 000 zemnieku. Tur joprojām tiek lietoti pesticīdi, kas ir aizliegti Eiropā un Amerikā. Krīze Indijas lauksaimniecībā nav izdomāta problēma, tās ir reālas grūtības, kas katru dienu ietekmē nabadzīgos cilvēkus, un es nespēju sēdēt malā.
Projekts, kuru esmu uzsācis, paredz pārtikas meža audzēšanu. Lai parādītu zemniekiem labumu, kas rodas, īstenojot permakultūras principus, esmu iekopis divu veidu laukus, viens ir tradicionāls monokultūras lauks, bet otrā iestādīti daudzveidīgi, pasaulē plaši sastopami augi, piemēram, tā sauktās trīs māsas – ķirbis, kukurūza un pupas, kas dažādos veidos atvieglo viens otram augšanu. Zemniekiem ir iespēja pārliecināties, cik daudz veselīgāki un izturīgāki ir kopā augušie augi. Monokultūras laukus var iznīcināt viens faktors – kāds kaitēklis, pārāk daudz saules vai karstuma, nepietiekams mitrums. Augu dažādība savukārt paredz, ka nelabvēlīgos apstākļos, iespējams, neizaugs viena vai divas augu sugas, taču ražu noteikti dos kāda cita.
Mans mērķis ir zemniekus iepazīstināt ar drošu pārtikas augu audzēšanu, rosināt viņus rūpēties par vidi un domāt par savu bērnu veselību, iedrošināt paturēt varu savās rokās un kļūt neatkarīgākiem no lielajām korporācijām kā, piemēram, Monsanto (lielākais ĢM lauksaimniecības attīstītājs Indijā). Indijā nav pieejamas tīras sēklas, tāpēc esam sākuši arī sēklu bankas projektu.
Daudz neatrisinātu problēmu ir arī pasaules lielpilsētās, piemēram, Londonā, kur jūs dzīvojat.
Jā, Londonā ir daudz problēmu. Lai gan tā ir viena no zaļākajām pasaules pilsētām, gandrīz 10 000 cilvēku katru gadu mirst gaisa piesārņojuma dēļ. Esmu vadījis vairākas nodarbības bērniem – viņiem nav ne jausmas, piemēram, kā rodas tomāti. Viņi tos neatpazīst kā augus, jo ir pieraduši redzēt tikai lielveikalos, iepakotus plastikātā. Londonā esmu iekopis atvērtos dārzus, nodarbojies ar partizānu dārzniecību (guerilla gardening), veicis vertikālos stādījumus, bet mana sirds regulāri bija salauzta, jo tik lielā pilsētā nemainīgumam ir īss mūžs. Es noguru no koku stādīšanas kastēs, vēlējos ļaut kokiem būt kokiem, nevis miniatūrām.
Problēmas Londonā jārisina kopā ar paradigmas maiņu. Cilvēkiem jāapzinās, ka izvēles, ko viņi kā patērētāji veic, ietekmē arī zemniekus Indijā, tie ir saistīti procesi. Sabiedrība ir jāizglīto iepirkties apdomīgāk, jāaicina iegādāties lokāli audzētus produktus. Patērētājam tie jāapzinās kā vērtība, ne tikai jāapskata preces iepakojums, bet jāizpēta etiķete un jāzina, no kurienes tā nākusi. Lielbritānijā šobrīd vērojama politiskā krīze, cilvēki ir neapmierināti un īgni. Indijā cilvēkiem joprojām pieder pašiem sava zeme, tā ir saindēta un noplicināta, bet to ir iespējams uzlabot ar videi draudzīgiem risinājumiem. Taču arī iedzīvotājiem Londonā jāapzinās savas vajadzības un jāorganizē pašiem savas kopienas un domubiedru grupas, nevis jāpaļaujas uz valdības darbu. Piekrāpto, neapmierināto iedzīvotāju vidū populāras kļūst tādas iniciatīvas kā transition towns vai permakultūra. Daudz nozīmīgu pārmaiņu izraisījusi kustība Occupy. Sociālas saites, sadarbošanās vienam ar otru ir nepieciešamas urbānā vidē.
Nākotnes scenāriji ir dažādi, visi vienlīdz sarežgīti. Cilvēku skaits aug, nepieciešamās pārtikas daudzums palielinās. Daži scenāriji paredz, ka ēdiens kļūs arvien mākslīgāks, bet dabiski audzēts tomāts būs dārgs.
Tā ir, tas jau šobrīd ir dārgs.
Iespējams, arī dārzus varēs atļauties tikai bagāti cilvēki.
Londonai ir raksturīgi dārzi, kas ierīkoti pie vēsturiskajām rindu mājām, fantastiska vieta urbānā vidē. Ja vienas ielas māju iedzīvotāji izlemtu audzēt augus un kokus, kas nestu ražu, un pēc tam apmainītos ar izaudzētajiem dārzeņiem vai augļiem, tiktu iegūts daudzveidīgs, lokālas izcelsmes produktu klāsts. Tā, protams, nebūtu pilnīgi pašpietiekama sistēma, taču tā mainītu priekšstatu par to, ko iespējams izdarīt, darbojoties kopā. Pēc kara Londonas slavenie, centrālie parki tika sadalīti mazdārziņos, lai iedzīvotāji varētu izaudzēt pārtiku. Arī šobrīd arvien vairāk cilvēku izmanto inovatīvus dārzkopības veidus un vietas urbānā vidē, un dārzs, iespējams, ir tikai atruna, lai būtu kopā, svarīgākais ieguvums ir sadarbība.
Cilvēki vien jāiedrošina jaunām iespējām un idejām, jārāda viņiem piemērs. Londonā ir tik daudz pārstrādājamu lietu – varētu iekārtot dzīvokli no visa tā, kas atrodams ielas garumā. Reiz es iekārtoju piemājas autostāvvietā nelielu dārzu, sastādot augus dažādās atrastās kastēs un atvilktnēs. Lai gan šo mazo oāzi asfalta un mūru vidū biju paredzējis bitēm un citai dzīvai radībai, tā kļuva arī par kaimiņu iemīļotu vietiņu, kur iedzert kafiju.
Es radu idejas, ko citi var brīvi izmantot. Skolās un universitātēs joprojām tiek uzturēts sāncensības gars, studenti sacenšas par to, kurš ir labāks vai kurš ir pirmais. Manuprāt, šāds izglītības modelis ir novecojis, tā vietā būtu jāizzina sadarbošanās potenciāls. Nevienam nekas nepieder.
Kā jūs nodrošināt savu iztiku?
Es daru daudzas lietas, tas ir viens no permakultūras principiem – neturēt visas olas vienā groziņā. Turklāt manas pamatvajadzības ir pavisam vienkāršas, tā ir pajumte un ēdiens. Esam ierobežoti uzskatīt, ka nauda ir vienīgais enerģijas avots, bet pastāv arī citi kapitāla veidi. Man ir paveicies, ka visu, kas nepieciešams, varu iegūt apmaiņā ar citiem cilvēkiem.
Vai jūsu pozīcija ir politiska?
Pilnīgi noteikti. Viss, ko es daru, ir politisks vēstījums. Es kritizēju lielās korporācijas, kas nodara kaitējumu videi, es darbojos, lai novērstu to darbības sekas, es rosinu cilvēkus darboties pašiem ierobežotu resursu apstākļos.
Vai jums ir viedoklis par Amerikas un Francijas nostāju vides aizsardzības jautājumos?
Vienīgā valsts, ko respektēju šajā ziņā, ir Butāna. Butāna absorbē vairāk ogļskābās gāzes, nekā patērē. Tur ir ieviesti patēriņa ierobežojumi, un nacionālais kopprodukts ir aizstāts ar nacionālās kopējās laimes ideju. Maza, maza valstiņa Himalajos, kas uzlūko vidi kā ilgtspējas avotu. No dabas netiek ņemts vairāk kā nepieciešams, tā tiek aizsargāta. Butānas modelis apliecina, ka pasaulē tas ir iespējams. Ja nevaram izvairīties no apkārtējās vides ietekmēšanas, tad vismaz varam mēģināt ietekmēt to pozitīvi