Tāpat argumentēts, ka amatpersonām nav tiesību saņem balvas par sasniegumiem sportā, lai gan gribas domāt, ka tas varētu būt aktuāli galvenokārt Saeimas deputātam Ščerbatiham, un tādā gadījumā drīzāk būtu kārtējo reizi jājautā, kāpēc šis ļoti veiksmīgais sportists nolēma pārtapt par politiķi.
Knābim par kontroles problēmām ir taisnība, bet tas nav arguments. Arī mediķu "pateicību" gadījumā neba jau katra ārsta kabinetā izvietos videonovērošanu, lai konstatētu, ka tantiņa krējuma burkas vietā dakterītim iedevusi aploksni. Ja kas, videnovērošana nav arī katrā automobīlī, lai piefiksētu brīdi, kad roku pastiepju ceļu policists. Taču vienalga runa ir par korupciju, un vienalga nav prāta darbs sūtīt signālu, ka noteikumus Latvija vēlas nevis pastiprināt, bet gan mīkstināt.
Ierobežojumi ir jāsaglabā vienkārši tāpēc, ka patlaban politiskā kultūra Latvijā ne mirkli neliecina, ka politikāņi nu būtu gatavi izturēties ar vislielāko godīguma sajūtu. Pirms pateikt, ka katrs politiķis drīkst ņemt visu pēc kārtas, derētu paskatīties, kāds tad būs galējais variants partiju finansēšanas likumam. Ja tas ļaus "Tautas" partijai izvairīties no pelnītā soda par likuma pārkāpšanu pērn rudenī, tad arī tas būs kārtējais signāls. Tāpat būtu jāņem vērā tas, ka joprojām mūsu valstī, kā tas nesen konstatēts laikrakstā Latvijas Avīze, Latvijā ir gana daudz amatpersonu, kuras vienlaikus ieņem septiņus amatus, bet patiešām strādā tikai vienā vai divos. Pamatā te ir vienkāršais princips -- katrs grib dzīvot uz zaļa zara. Ja kādam tas ir galvenais mērķis dzīvē, tad lūdzu, privātais sektors ir plaši atvērts. Toties, ja kādam galvenais mērķis ir turēt valsts varu un piedalīties politiskajā dzīvē, tad ierobežojumi tomēr ir jāpieņem arī attiecībā uz zara krāsu. Diemžēl patlaban šeptēšanās un dažāda veida bodītes mūsu politikā ir pārāk ierasta lieta, lai pilnībā uzticētos uz politiķu godaprātu brīdī, kad kāds parādās ar dāvanu un vēlas uzsākt sarunu par to, ko pateicībā par dāvanu saņems pretī.