Šobrīd, kad līdz pašvaldību vēlēšanām ir palicis gads “ar kapeikām”, daži no “Jaunā laika” ievēlētie pašvaldību vadītāji pēkšņi ir atskārtuši, ka šī opozīcijas partija nespēs viņiem nodrošināt valsts finanšu resursus sekmīgai atkārtotai ievēlēšanai.
Tādēļ jāmeklē jauns un naudīgāks saimnieks. Pēc būtības šie vaimanātāji nosoda nevis šo netaisnīgo naudas dalīšanu “pēc deguniem”, vai krāsām, bet paši vēlas nokļūt šai naudas silei tuvāk, lai tāpat kā “Tautas partijas” pārstāvji pirms vēlēšanām varētu lepoties ar izremontētām skolām un ceļiem, jaunuzceltām slimnīcām un sporta hallēm. Sak, arī mēs gribam būt “rīcības cilvēki”, tas nekas, ka uz citu pašvaldību rēķina.
Mēs piedāvājam nevis pielāgot šo sistēmu jauniem patērētājiem, bet gan principiāli mainīt pašvaldību finansēšanas kārtību.
Latvijā ir ļoti centralizēta valsts kopbudžeta sadales kārtība. Vairāk kā 70% valsts ienākumu tiek sadalīti caur centrālo budžetu. Pašvaldības tieši saņem tikai 80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa saņemtās naudas, ienākumus no nekustamā īpašuma nodokļa. Pārējo naudu pašvaldībām žēlīgi piešķir vai nepiešķir centrālā vara. Centrālā vara arī cītīgi kontrolē pašvaldību aizņēmumus, garantē (vai negarantē) pašvaldību kredītus lielāko objektu celtniecībai. Faktiski pašvaldības atrodas pilnīgā finansiālā atkarībā no centrālās varas. Bet Rietumeiropā ir valstis, kur vairāk kā 50% budžeta ieņēmumu tieši nonāk pie pašvaldībām. Un tās nebūt nav federālas valstis.
Savulaik pārmērīgā centrālās varas finansiālā “šefība” pār pašvaldībām tika skaidrota ar sīko pašvaldību finansiālo dzīvotnespēju un pagastveču neprasmi saprātīgi apsaimniekot un izlietot naudu. Ar laiku šī “šefība” pārauga īsā politiskā pavadā, ko veiksmīgi izmanto valdošās partijas. Kā stāsta kāds no pašvaldību vadītājiem, pirmais un vienīgais jautājums par investīcijām no valdības vīru puses vien arī bijis: “Kuru partiju Jūs pārstāvat?” Ja nepareizo, saruna netika turpināta.
Novadu reforma situāciju Latvijas laukos un mazpilsētās kardināli maina: vairums pašvaldību kļūst finansiāli dzīvotspējīgas un pagastvečus nomaina ekonomiski izglītoti vadītāji ar labu speciālistu komandām. Tādēļ līdz ar novadu reformu ir jāmaina arī pašvaldību finansēšanas modelis, samazinot pārmērīgo centralizāciju.
Arvien lielāka valsts kopbudžeta daļa ir jāpiešķir sadalei pašvaldībām nepastarpināti: sākot ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu pilnīgu nodošanu pašvaldībām un Eiropas Savienības fondu piešķirto līdzekļu sadales decentralizāciju.
Pašvaldības ir jāatbrīvo no sīkumainas centrālās varas aizbildnības aizņēmumu saņemšanā - jāpiešķir tām tiesības uzkrāt naudu vairāku gadu garumā lielāku projektu realizēšanai (apropriācijas rezerve).
Jāpārskata pašvaldību izlīdzināšanas fonda darbība, samazinot centrālās varas iejaukšanos finanšu līdzekļu sadalē, kam jābalstās tikai un vienīgi uz objektīviem kritērijiem.
Jāpārskata vai jāizbeidz apkaunojošo valsts budžeta apakšprogrammu “Atbalsts pašvaldību investīciju projektiem” un “Mērķdotācijas pašvaldību pasākumiem” darbība, kuras šobrīd tiek izmantotas atsevišķu pašvaldību vadītāju politiskai piebarošanai, bet nevis iedzīvotāju dzīves līmeņa izlīdzināšanai Latvijas nomalēs.
Centrālai varai ir ļoti izdevīgi turēt pašvaldības finansiālā atkarībā, jo tas neprasa ne intelektuālo piepūli, ne labas pārvaldības principu ievērošanu. Ministri un politiķi ar šo varu vien sev liekas ļoti gudri un nozīmīgi, lai gan bez iedzīvotāju nodokļu naudas dalīšanas šai varenībai nereti nav cita seguma. Laiks šo sistēmu mainīt un modernizēt valsts pārvaldes sistēmu.