Autors un
Oponents – kā nu kurā jautājumā, bet kopumā - partija „Visu Latvijai!”, Valdis Birkavs, Andrejs Ēķis, Andris Grūtups, Zaļo un Zemnieku savienība, kā arī citi, kas atbalsta Satversmes grozīšanu un ar plašām pilnvarām apveltītu tautas vēlētu prezidentu.
OPONENTS: partija „Visu Latvijai!” uzskata, ka Latvijas politikā ir vajadzīgs Saimnieks, kurš spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību!
AUTORS: Vai tad Latvijas politikā netiek pieņemti lēmumi? Visu laiku taču tiek mainīts budžets, ieceltas un atceltas amatpersonas utt. Cita lieta, ka lēmumi ne vienmēr ir izsvērti. Kas šobrīd traucē pieņemt pareizos lēmumus? Varbūt vaina ir pašos pieņēmējos, viņi nav pietiekami kompetenti? Tad vajag iecelt citus, labākus.
OPONENTS: Bijušais premjers Valdis Birkavs saka, ka “vaina nav cilvēkos. Vaina ir sistēmā. Latvijā kā mazā valstī premjera un prezidenta attiecības ir ļoti svarīgas. Manuprāt, ir ievērojami jāpastiprina premjera pilnvaras. Līdzīgi kā tas ir Lielbritānijā. Mums, neraugoties uz it kā augsto amatu, premjers ir diezgan bezspēcīgs. Viņš vienpersoniski neko nevar izdarīt. (…) Arī prezidentam nav lielu pilnvaru. Es domāju, ka mums jāpāriet uz prezidentālu republiku. Vienmēr esmu bijis pret, sevišķi pirms iestāšanās ES, bet tagad domāju, ka mums vajadzīgs stiprs, visas valsts vēlēts prezidents.”
Pēc V.Birkava uzsvērtā viņš savas premjerēšanas laikā skaidri zinājis, ko grib sasniegt, un visas lietas notika ātri. Tagad mērķa neesot un premjers ieciklējies tikai uz “griešanu”.
AUTORS: Lai man piedod bijušais kolēģis Valdis Birkavs, bet šo viņa sentenci es neizprotu. Kas tad galu galā ir jāstiprina – premjers, prezidents vai abi? Un ko darīt ar parlamentu – atlaist, vai? Šis ir tas gadījums, kad pirmais teikums ir pretrunā trešajam – vispirms viņš saka, ka vainīga sistēma, pēc tam piebilst, ka pats gan šīs sistēmas ietvaros visas lietas risinājis ātri. Vispirms paziņo, ka premjers vienpersoniski neko nevar izdarīt, pēc tam saka, ka pašreizējais ieciklējies uz „griešanu”. Ja jau viņš vienpersoniski neko nevar izdarīt, tad vienpersoniski arī „negriež”! Iznāk, ka esošā sistēma vieniem ļauj ātri darboties, citiem – tikai ieciklēties. Viņam vajadzētu to visu kārtīgi pārdomāt un izteikties saprotamāk.
OPONENTS: Krīzes brīžos lēmumi jāpieņem ātri, bet pie mums... kamēr izstrīdēsies starp partijām, pēc tam Saeimā... Arī Andris Grūtups saka, ka Saeimā kontingents ir "tik švaks, ka citu neko nespēj, kā savstarpēji rīko kariņus".
AUTORS: Tam es pilnībā pievienojos! Tikai viena nianse - tas kontingents jau pats tur neatnāca un nesasēdās krēslos, kāds par viņiem balsoja. Starp citu, pats Grūtups ir bijis deputāts, kāds kontingents bija tajā sasaukumā, tikpat švaks? Vajadzētu noskaidrot, vai Grūtups bija stiprs vai švaks deputāts.
OPONENTS: Runa nav par Grūtupu kā deputātu, runa ir pa viņa priekšlikumiem un idejām - ātri pieņemt ekonomiskus lēmumus krīzes situācijā.
AUTORS: Un ja nav krīzes, tad lēmumi ir jāpieņem lēni?
OPONENTS: Lēmumi vienmēr ir jāpieņem ātri, šī sistēma strādās labāk arī pēc krīzes!
AUTORS: Man gan šķiet, ka svarīgāk ir pieņemt gudrus nevis ātrus lēmumus, bet par to vēlāk. Kas šobrīd traucē lēmumus pieņemt ātri?
OPONENTS: Tas, ka visi strīdas savā starpā, nav vienota viedokļa.
AUTORS: Varbūt jautājumi ir pietiekami sarežģīti? Varbūt vienots viedoklis nemaz nav iespējams?
OPONENTS: Var jau būt, bet vajag kaut ko darīt, nevar taču visu laiku tikai strīdēties!
AUTORS: Tam es varētu piekrist, bezgalīgi strīdēties nevar, bet es nezinu nevienu lēmumu, kas būtu jāpieņem 5 minūtēs! Un, ja var pastrīdēties kaut vienu stundu, kāpēc to neizmantot? Ja nu rodas kāda laba doma? Svarīgākais, manuprāt, ir noteikt laika robežu, līdz kurai lēmums jāpieņem, bet līdz šim brīdim ir jāizdiskutē visi, pat pirmajā brīdī šķietami muļķīgie varianti.
OPONENTS: Lēmumi jau tiek pieņemti, bet neviens par tiem neatbild! Ja būs tautas vēlēts prezidents, tad būs no kā prasīt atbildību! Kā norāda Andrejs Ēķis, ka Latvijā galvenā problēma esot - «mums nav viena cilvēka, kam vēlētāji četrus gadus uzticētu varu un kas personīgi atbildētu par to, kas viņa vadībā notiek valstī».
AUTORS: Kādu atbildību jūs no viņa prasīsiet?
OPONENTS: Nu, lai stāsta tautai, kāpēc ir darījis tā vai citādi!
AUTORS: Izstāstīs, un tālāk? Vieni teiks, ka pareizi, citi – ka nepareizi, vēl citi par kaut kādiem lēmumiem neko nebūs dzirdējuši. Ko jūs darīsiet, skaitīsiet balsis?
OPONENTS: Mums vairāk vajadzētu domāt par ekonomiku un ņemt piemēru no biznesa. Ēķis izsakās, ka valstī vajadzētu saimniekot līdzīgi kā viņa vadītajā TV uzņēmumā: Man nav ne padomes, ne valdes, ir tikai viens Ēķis, kurš atbildīgs īpašnieku priekšā, kādi būs ienākumi, un pārējais viņus neko daudz neinteresē. Bet tā ir ļoti konkrēta atbildība. (..) Valstī vajadzētu līdzīgi saimniekot, tikai Saeimā ir tik daudz interešu grupu un grupiņu, ka neko neizdodas lāgā paveikt.
AUTORS: Starp valsti un uzņēmumu ir dažas būtiskas atšķirības. Uzņēmumam ir īpašnieki, kurus interesē peļņa, tas ir saprotami, bet valsti interesē ne tikai peļņa, valsts iedzīvotājus kā īpašniekus interesē, kas ar šo peļņu notiks, kā tiks tērēta. Ēķis taču nenosaka, kā īpašniekiem jātērē viņu peļņa, vai ne? Starp citu, viņš tā arī nepasaka, kāda tad ir tā konkrētā atbildība – ja nav gūta peļņa, viņš maksā no savas kabatas? Pēc viņa teiktā iznāk, ka mūsu Saimnieks vispirms pateiks, cik valsts nopelnīs un, ja nenopelnīs, tad piemaksās no savas kabatas? Tas izklausās kaut kā dīvaini. Mani pārņem šaubas, vai Ēķis pats īsti saprot, ko sarunājis.
OPONENTS: Par to atbildību ar naudu no savas kabatas tiešām nezinu, bet ja vairākumam nepatiks, kā Saimnieks strādājis, tad viņu nākamreiz neievēlēs.
AUTORS: Un tā būs visa viņa atbildība? Ar ko tad šī atbildība atšķiras no pašreizējās? Iznāk tā – pilnvaru daudz vairāk, bet atbildība tāda pati kā pašreiz? Saimnieks bez atbildības. Bet vai jūs esat paredzējuši gadījumu, kad šis Saimnieks ar milzīgām pilnvarām, piemēram, apslims un nepieņems tos lēmumus tik ātri, kā gribētos? Un ja viņš situāciju analizē vienpusēji un lēmumu pieņemšanā pieļauj rupjas kļūdas – ātri pieņem muļķīgus vai pat kaitīgus lēmumus? Un ja pēkšņi viņam sagribas nedaudz iedzīvoties mantā un vienu otru lēmumu viņš pieņem savtīgās interesēs? Vai būs kāds, kas to varēs apturēt?
OPONENTS: Tauta būs izvēlējusies labāko no labākajiem, šāda iespēja ir praktiski izslēgta!
AUTORS: Tauta katrās vēlēšanās izvēlas labākos no labākajiem, bet precīzi vienu dienu pēc rezultātu paziņošanas apjauš, ka atkal ievēlēti tie paši vecie un līdz apnikumam kritizētie...
OPONENTS: Tauta jau pati nevar izvēlēties, visu nosaka partijas, jābalso par to, ko partijas izvirzījušas. Ja tauta skaidri zinātu, par ko nobalso, tad arī attieksme būtu cita!
AUTORS: Par partijām un tautu parunāsim vēlāk, bet tagad pabeigsim par Saimnieku un atbildību. Kāds ir galvenais arguments, kāpēc Jūs gribat tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām? Atbildība nemainīsies, pret muļķīgiem lēmumiem tāpat nevaram būt pasargāti. Neliksim taču mēs Saimnieku cietumā, ja viņš kādu dienu sadomās paaugstināt nodokļus vai Tu domā, ka tautas vēlēts prezidents nodokļus tikai samazinās?
OPONENTS: Var gadīties, ka kādreiz nāksies arī paaugstināt.
AUTORS: Vai tautas vairākumam tas patiks, kaut arī lēmums būtu pilnīgi pamatots?
OPONENTS: Laikam jau nepatiks.
AUTORS: Un tad nākamajās vēlēšanās viņu neievēlēs? Neievēlēs par to, ka savlaicīgi pieņēmis pareizu, bet tautas vairākumam nepatīkamu lēmumu. Vai mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka tautas izvēlē pietiekama loma nav subjektīviem momentiem un mirkļa izjūtām?
Šeit dialogam ir divi iespējami turpinājumi:
1.turpinājums.
OPONENTS: Tauta nekad nekļūdās, tauta ir gudra, to teica Lembergs ziņģu festivālā un nodziedāja tautas dziesmu par krīzi – „Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju!” Lembergs zina, ko saka, viņš ir ļoti populārs un tauta grib viņu vismaz par premjeru. Ja viņam būtu teikšana, visiem būtu labi.
AUTORS: Es, piemēram, negribu. Vai es arī esmu tauta?
OPONENTS: Tu viens pats neesi, tauta ir tad, kad visi kopā.
AUTORS: Un Tu esi tauta?
OPONENTS: Es arī neesmu, bet es zinu, ko tauta grib.
Šajā vietā Dialogs apraujas...
2.turpinājums.
OPONENTS: Mirkļa izjūtas reizēm var nospēlēt lielu lomu, bet no tā var izvairīties, piemēram, ierobežojot naudas ietekmi uz vēlēšanu kampaņām, sabiedriskajā televīzijā vairāk organizējot diskusijas starp kandidātiem, dažādas debates.
AUTORS: Tam es pilnībā piekrītu un daudzi mani biedri arī, bet to jau var darīt arī pašreizējā iekārtā! Varbūt pamēģināsim uzlabot pašreizējo sistēmu un tikai tad, ja nebūs nekādu cerību, ķersimies pie grozījumiem?
OPONENTS: Tu mani nostādi neērtā situācijā – jautājumus uzdot ir vieglāk nekā atbildēt. Apmainīsimies vietām, un es Tevi paeksaminēšu par parlamentārismu, varu saderēt, ka iedzīšu stūrī un Tu piekritīsi, ka vajag prezidentālu valsti!
AUTORS: Man nav izvēles, ja reiz sāku diskutēt, tad jāturpina. Labi, jautā!
Turpinājums sekos.