Sarunā piedalās šī gada Latvijas ekspozīcijas komisāre Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, māksliniece Līga Marcinkeviča (biennāles dalībniece 2005. gadā, Latvijas paviljona kuratore 2009. gadā), Daiga Rudzāte (kuratore 2011. gadā), Laikmetīgās mākslas centra kim? programmas direktore Zane Onckule (komisāre 2013. gadā). Latvijas paviljona kuratores bijušas arī Helēna Demakova (1999, 2001), Ieva Kalniņa (2007), Ena Bārlova, Kortnija Fina un Alise Tīfentāle (2013).
Venēcijas biennāle ir centrālais notikums mākslas pasaulē, tas norisinās ik pēc diviem gadiem un ir saglabājis tradicionālo valstu pārstāvniecības principu: tās kodolu veido pašu dalībvalstu izvēlētās ekspozīcijas. Līdztekus notiek izstāde, kuru vada pieaicināts kurators, – šogad Okvui Envezora Visas pasaules nākotnes/All the World's Futures –, kā arī daudzi citi pasākumi, kuri izpelnījušies vietu paralēlajā programmā.
Latvija Venēcijas biennālē piedalās kopš 1999. gada, šogad mūsu valsts būs pārstāvēta plašāk, nekā ierasts, – gan ar Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas instalāciju Paduse/Armpit (kurators Kaspars Vanags, komisāre Solvita Krese, projektu īsteno Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs) Latvijas paviljonā, gan grupas izstādi Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla (kurators Viktors Miziano, komisāre Daiga Rudzāte, aģentūra Indie), kas ir daļa no Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē publiskās diplomātijas un kultūras programmas un iekļauta biennāles oficiālajā paralēlajā programmā.
Latvijas nacionālā ekspozīcija un grupas izstāde Ornamentālisms oficiāli tiks atklāta 8. maijā. Mākslas profesionāļi no visas pasaules Venēcijas biennāli varēs aplūkot pirmie – no 6. līdz 8. maijam. Svinīgā atklāšana un balvu pasniegšanas ceremonija notiks 9. maijā. Biennāles ekspozīcijas būs aplūkojamas līdz 22. novembrim.
Kādas, jūsuprāt, ir līdzšinējās Latvijas dalības Venēcijas biennālē mācības, kādi ieguvumi?
Solvita Krese. Manuprāt, tik lieli valsts reprezentācijas pasākumi būtu jāiestrādā ar likuma spēku un jāpiešķir tiem tāds svars, lai tie nebūtu atkarīgi no politiskajām svārstībām. Man šķiet, ka traģiskākais bija 2003. gads, kad pēkšņi kultūras ministre (Inguna Rībena – V. V.) izdomāja, ka Venēcijas biennāle vairs nav valsts kultūras prioritāte. Turklāt tas tika izdomāts procesa vidū, kad jau bija iesākts darbs un publicitātes materiāli aizsūtīti biennāles katalogam. Varbūt tajā brīdī vēl bija cerība, ka viss nokārtosies, tik traki nebūs.
Līga Marcinkeviča. Es domāju, ka bez Helēnas Demakovas entuziasma un Karinas Pētersones atsaucības Latvija šajā pasākumā joprojām nepiedalītos. 2003. gadā mēs to izdarījām pilnīgi kā diversiju! Neviens taču nezināja, ka mums Rīgā tā notiek! Nolēmām: izliksimies, sūtīsim informāciju… Tikai tā nodrošinājām nepārtrauktību. Vēsture paliek tikai drukātajos materiālos.
Vēsture veidojas arī no šādiem neparastiem gadījumiem. Rodas stāsti, leģendas. Kāda ir jūsu personiskā pieredze, iesaistoties šāda mēroga projektos?
Solvita Krese. Es pārstāvēju iesaistīto institūciju jau pirmajā reizē, kad Latvija piedalījās Venēcijas biennālē. Tas bija 1999. gadā. Pirmo divu ekspozīciju kuratore bija Helēna Demakova. Pirmajā gadā, kad Latviju pārstāvēja Ojārs Pētersons, Anita Zabiļevska un Inta Ruka, Latvijai bija diezgan odioza vieta – sakrāla telpa, kas vienmēr ir izaicinājums mākslai. Izdevās diezgan veiksmīgi. Tieši Intas Rukas bilde altārgleznas vietā ļoti veiksmīgi iesēdās. Kamēr Latvijas ekspozīcija bija izkaisīta dažādās vietās Venēcijas pilsētvidē, nevis centrālajā izstādes norises vietā Arsenālā, kā tas ir tagad, bija diezgan grūti nokļūt apmeklētāju maršrutu kartē. Lai gan San Lio baznīca, kurā 2001. gadā bija izstādīta Ilmāra Blumberga, Lailas Pakalniņas un Viestura Kairiša izstāde, bija tieši tūristu takas malā. Projekta veiksme vai neveiksme Venēcijā lielā mērā ir atkarīga no novietojuma, tāpēc labi, ka nu mums ir sava telpa Arsenālā, kurai nevar paiet garām. Apmeklētāju uzvedība parasti ir tāda: pirmajā dienā apskata ekspozīcijas Dārzos, otrajā – Arsenālu, trešajā, ja paliek laiks, pameklē vēl kādu izstādi pilsētā.
Līga Marcinkeviča. Man savukārt patīk nejaušo atradēju reakcija. Piemēram, Mika Mitrēvica un Evelīnas Deičmanes gadījumā bija nāvīgi interesanti lasīt, ko visādi netīšām gadījušies apmeklētāji ierakstījuši atsauksmju grāmatā. Pat tie, kuri atbraukuši uz Venēciju un nekādu mākslu nav speciāli meklējuši. Par Latviju viņi dzird pirmo reizi mūžā, un šis ir viņu vienīgais iespaids!
Zane Onckule. Piemēram, lietuviešu paviljonu katru reizi speciāli meklē – protams, profesionāļi, jo šis paviljons jau divas reizes ir godalgots.
Daiga Rudzāte. Man šķiet, ka mēs mazliet pārspīlējam. Viena lieta ir profesionāļi, otra – normālais vidusmēra skatītājs. G8 formāts darbojas ne tikai politikā, bet arī mākslā. Skatītājs apskata lielās valstis, un pārējās ir izvēles jautājums. Protams, ja paviljons ir Arsenālā, viņš varbūt ienāks, bet, vai meklēs, ieraugot plakātu ar uzrakstu "Latvija", ko vēl joprojām jauc ar Lietuvu, ir stipri apšaubāmi. Mēs paši neesam labāki: vispirms skatāmies lielās valstis.
Zane Onckule. Laikmetīgās mākslas centram kim? pagājušoreiz bija unikāla iespēja – pirmo reizi Arsenālā –, un ļoti daudzi cilvēki pirmoreiz uzzināja, kas ir Latvija. Mums bija jāatbild uz ļoti interesantiem jautājumiem.
Periodā, ko minējām sarunas sākumā, caur Venēcijas biennāli sevi ir parādījuši virkne Latvijas mākslinieku, kuri arī šodien veido mūsu mākslas priekšējās līnijas. Vai uz šo pasākumu nevarētu lūkoties arī no šāda aspekta – kā uz procesu?
Daiga Rudzāte. Protams, tie ir labākie mākslinieki, un Venēcijā viņi rada unikālus mākslas darbus, kurus tad iegūst latviešu mākslas vēsture. Tās ir spožas parādības. Māksliniekam – iespēja un stimuls. Jārunā arī par konkursu – kā notiek projekta izvēle.
Solvita Krese. Konkursa nolikumā ir rakstīts, ka radītais mākslas darbs nonāk Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā. Tomēr jādomā, kā šos darbus uzglabāt. Piemēram, kad Andra Eglīša darbs būs izjaukts, tā faktiski būs milzīga kokmateriālu krava.
Zane Onckule. Kad mūsu veidotās ekspozīcijas darbi (autori – Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks – V. V.) atgriezās no Venēcijas, mēs zinājām, ka būs izstāde Cēsīs, tāpēc kādu laiku tas tika uzglabāts noliktavā. Darbs ir aprakstīts – no kā tas sastāv, kas ir monitori, kādi mehānismi utt. Koks, kas Venēcijā šūpojās, pats fiziski vairs netiek glabāts.
Solvita Krese. Var diskutēt, vai ir adekvāti, ka Venēcijas biennālei tapušais darbs pieder valstij, ņemot vērā, ka valsts piešķir tikai nelielu daļu no tā tapšanai nepieciešamā finansējuma. Tomēr ieguvumu sarakstā mēs to noteikti varam ierakstīt.
Zane Onckule. Pagājušajā biennālē mēs pirmoreiz radām iespēju arī ārzemju profesionāļiem strādāt ar mūsu māksliniekiem, pavērām to vidi nedaudz plašāku, pieaicinot kuratores no Ņujorkas galerijas Art in General. Manuprāt, arī tā ir iespēja, ko sniedz Venēcija.
Kādi instrumenti vispār ir Latvijas rīcībā, lai virzītu savus māksliniekus, iepazīstinātu starptautisko sabiedrību ar viņiem, reklamētu?
Solvita Krese. Venēcijas ekspozīcijas mārketingam mūsu izdevumu ailītēs mārketinga pozīcijai pretī, manuprāt, ir nulle. Normālās valstīs ar to saprot reklāmu žurnālos, dažādus pasākumus, kuratoru un kritiķu apmaksātas vizītes.
Līga Marcinkeviča. Nē, nav nulle, tas ir pašieguldījums. Mūžīgs pašieguldījums.
Daiga Rudzāte. Mēs nevaram izpildīt normālu publicitātes "paketi", kas būtu nepieciešama Venēcijas biennālei. Mums vienkārši nav tam līdzekļu. Mūsu budžets ir smieklīgs, salīdzinot ne jau tikai ar lielajām valstīm. Puse lapaspuses medijos maksātu apmēram 1000 eiro, vēl arī PR aģentūru algošana. Pavisam brutāli – mākslā darbojas tie paši mārketinga likumi, kas citur!
Zane Onckule. Tikko biju Zviedrijā, tikos ar zviedru māksliniekiem. Viņi stāstīja, ka pirms dažiem mēnešiem Zviedrijā viesojies šīs biennāles kurators Okvui Envezors. Protams, pēc zviedru uzaicinājuma.
Daiga Rudzāte. Nepieciešams vest kuratorus un žurnālistus. Tā ir normāla prakse, ka aicina kultūras žurnālistu grupas, kuras iepazīstina ar mākslinieku. Mēs to nevaram nosegt ne ar Kultūras ministrijas piešķirto finansējumu, ne kopējo ekspozīcijas budžetu.
Zane Onckule. Ne tikai finansējums ir problēma, bet arī tas, lai mēs būtu nopietns spēlētājs, pie kura ir interese atbraukt.
Latvijas dalību Venēcijas biennālē tikai daļēji sedz valsts. Tiek piesaistīti arī privātie līdzekļi. Tie ieplūst Latvijas kultūrā – vai to arī varam uzskatīt par ieguvumu?
Līga Marcinkeviča. Citādi valsts simbolisko piedalīšanos šajā pasākumā nemaz nevarētu īstenot!
Solvita Krese. Šogad valsts sedz tieši ceturto daļu no finansējuma, kas reāli tiek ieguldīts. Es ceru, ka ministrijā ir radušās dzirdīgas ausis vismaz senajiem saucieniem, ka septembrī, oktobrī ir par vēlu izsludināt konkursu šādam pasākumam. Mēs griezāmies daudzos uzņēmumos, kas teica, ka labprāt palīdzētu, bet jau ir saplānojuši nākamā gada budžetu. Ja nav naudas, jādod vismaz laiks. Šogad laikam pie nākamās biennāles tiks sākts darbs, līdzko būs beigusies šī.
Lietuvā, Igaunijā un citās valstīs konkurss ir māksliniekiem, bet pie mums sacenšas institūcijas. Vai jums pirms konkursa zvana mākslinieki un piedāvā idejas? Vai jūs tos izvēlaties pašas?
Zane Onckule. Jā, kad tuvojas termiņš, mākslinieki interesējas.
Daiga Rudzāte. Parasti organizācija ilgāku laiku ir strādājusi ar mākslinieku, ar kuru kopā veido projektu.
Solvita Krese. Mums ir bijis diezgan daudz piedāvājumu. Diemžēl nevar izstrādāt vairākus projektus vienlaikus, lai gan iepriekšējā reizē esam startējuši konkursā ar diviem. Kopš tiek īstenota iepirkuma procedūra, mākslinieks vairs nevar pieteikties pats. Iepirkuma noteikumi vispār ir absurdi kultūras nozarē. Mākslinieks jāiepērk par zemāko cenu – tas ir groteski. Es būtu par to, ka konkursam jānotiek divās kārtās un pirmajai jābūt par ideju, otrajai – par organizāciju, kas to īsteno. Skaidrs, ka individuāli šādu apjomu nevar pacelt.
Zane Onckule. Mākslinieks arī varētu norādīt, ar ko vēlas sadarboties.
Daiga Rudzāte. Pietiktu norādīt vienošanos.
Līga Marcinkeviča. Visās lielajās valstīs – Lielbritānijā, ASV – ir viena organizācija, kuras uzdevumos uz mūžīgiem laikiem ir ierakstīts šis pienākums. Tad mākslinieki piedāvā darbus, bet profesionāli menedžeri rīkojas, grāmatveži pārskaita naudu un kurators īsteno ideju utt. Katrs dara savu darbu. Minam pedāļus, un ritenis ripo! Mēs visu laiku domājam, kā to citādi varētu izdarīt. Esam inovatīva nācija. Mēs lieliski sadarbojamies, dalāmies ar kontaktiem, iestrādēm.
Zane Onckule. Īstenībā katrs jauns gads ir unikāla pieredze jaunai institūcijai, kā rīkot šāda mēroga pasākumu.
Šajā sarunā es dzirdu par daudziem ziedojumiem – skaidrs, ka mākslinieki ziedo savu laiku un darbu iespējamās karjeras vārdā, tas jau kļuvis par universālu argumentu, lai par darbu maksātu maz vai nemaz. Tiek piesaistīti ziedojumi, sponsorējums. Arī jūs, kuratores un organizāciju vadītājas, savā starpā konkurējat, lai gan reizē arī sadarbojaties. Piemēram, Daiga Rudzāte tagad ved uz Venēciju veselu izstādi sakarā ar Eiropas prezidentūru. Kādēļ tik daudz entuziasma?
Daiga Rudzāte. Patiesībā tas ir jēgpilns veids, kā pastāstīt par savu valsti. Mēs tērējam naudu, lai izgatavotu reklāmas, smukas bildītes, paši nesaprotot, kādu domu tur ielikt, – taču šeit primārais ir māksla, un fons ir nepārprotams – Latvijas tēla veidošana. Mēs vedam līdzi veselu pulku jauniešu, kuru uzdevums ir izstādē stāstīt par mums, viņiem tā ir unikāla pieredze. Venēcijā sākumā vienmēr ir profesionālās vides pūlis, kas nekad uz Rīgu neatbrauks. Tam seko izstādes apmeklētāji, cilvēki no visas pasaules.
Līga Marcinkeviča. Ir lokālais konteksts, un ir… Mana personiskā pieredze gan kā māksliniecei, gan kuratorei: tiklīdz lidmašīna atraujas no skrejceļa, visas vietējās problēmas paliek aizmugurē, tavs mākslas darbs ir pilnīgi citā kontekstā. Ir cits skatītājs, cits salīdzinājums. Rīgā nevar dabūt attāluma sajūtu, mērogu. Lieki prasīt māksliniekam – kāds ir jūsu ieguvums, vai jūs tagad pārdosiet savus darbus par lielāku naudu? Varbūt jā, bet varbūt šis paliks pēdējais un labākais.
Daiga Rudzāte. Kuram māksliniekam gan zvaigznēs rakstīts, ka tieši viņu pamanīs? Kaut gan visi ir lieliski profesionāļi. Venēcijas biennālē iespēja tomēr ir vislielākā, tai faktiski nav alternatīvas.
Zane Onckule. Profesionālā auditorija ir ļoti dažāda, savukārt māksliniekam vai organizācijai, kas piedalās, protams, iepriekš ir bijuši kaut kādi apsvērumi, ko piedāvāt. Tai jābūt vērienīgai visās izpausmēs. Krišs Salmanis, piemēram, kādreiz bija sapņojis vecumdienās uztaisīt tādu darbu. Viņam tās vecumdienas ātri pienāca!
Solvita Krese. Andris Eglītis teica līdzīgi – ka bērnībā ir sapņojis kādreiz uzbūvēt kaut ko lielu. Laikam māksliniekam tas ir dabiski – atgriezties pie sapņiem. Venēcijas biennāle dod šo iespēju.
Līga Marcinkeviča. Latvijā to būtu neiespējami pamatot. Mani vienmēr ir izbrīnījis šis jautājums – kāpēc? Kāpēc jūs no rītiem pamostaties?
Daiga Rudzāte. Jautājums, kādēļ mēs joprojām, zinot, ka par pieejamo naudu nevar izgatavot Venēcijas ekspozīciju, tomēr atkal to uzņemamies. Vistīrākais izaicinājums!
Līga Marcinkeviča. Pie mums vēl ir šī attieksme – nu, kurš vēl pieteiksies? Valstij tomēr vajadzētu izturēties pret saviem māksliniekiem un kuratoriem, viņus nepazemojot. Tādēļ es vairs nepiedalos.
Zane Onckule. Mēs šoreiz nepieteicāmies, jo savu darbību plānojam, tāpēc nemaz nevarētu gadu visu nolikt malā un veltīt tikai vienam projektam.
Solvita Krese. Viena lieta, ka tu skrien un meklē naudu savam projektam, piemēram, Survival Kit, it kā pats vainīgs. Bet šis tomēr ir valsts pasūtījums, tāpēc sajūta ir dīvaina.
Daiga Rudzāte. Sajūta ir dīvaina, jo Itālijā tu esi kurators, komisārs, vienalga, viņi to ļoti ciena. Latvijas paviljonā reizēm jābūt arī apkopējai. Varbūt ir robežas, kuras nedrīkstētu pārkāpt.
Zane Onckule. Īpaši, ja paviljons nenozīmē tikai izstādi, bet arī katalogu, atklāšanas pasākumu… Atceros, kā mēs pašas vedām līdzi deviņus kilogramus siera.
Solvita Krese. Mēs vedīsim kaņepju sviestu! Var to pārvērst arī par piedzīvojumu. Ar piedalīšanos ir tāpat kā sievietēm ar dzemdībām: kādu laiku domā, ka nekad vairs! Bet, ja atcerētos tikai sāpes, pasaule būtu izmirusi.