Otrdien notikušais netālu no Aizkraukles ir kārtējais skaudrais piemērs, cik viss ir viegli un ērti. Ņem auto un brauc! Un pat skolas autobuss nepalīdzēja, vīrietis meiteni nogrāba uz šosejas, pa kuru tai vajadzēja iet tikai simt metru.
Neatkarīgi no tā, vai konkrētais noziedznieks ir vai nav sai-stīts ar Annamarijas Indānes un Lī-gas Strazdiņas pazušanu, ceru, ka policija pieliks punktu viņa šāda veida «izbraukumiem». Tiesa, šoreiz gribētu izcelt ko citu — meitenes drosmi, ka, pārnākot mājās, viņa to pa-stāstīja vecākiem, un vecāku rīcību — ziņot par to policijai. Nemaz nešaubos, ka ir desmitiem un simtiem gadījumu, kad meitenes, izjūtot kauna sajūtu, šādus varmācības ierij sevī, un, ja arī saņemas, tad kāds ģimenes lokā izlemj, ka labāk to noklusēt. Lai nezina skola, kaimiņi, Latvijā taču viss ir tik mazs un ziņkārīgs. Un seksa slimie braucēji tik brauc un brauc.
Šoreiz policijai tika izrādīta uzticība, uzticība arī tajā ziņā, ka tā darīs visu, lai meitene kā cietusī ne-tiktu atpazīta un lai neviens uz viņu vēlāk nerādītu ar pirkstu. Taču, kā izrādās, mūsu policijai par šādām niansēm nospļauties, un sludinājumā par noziedznieka meklēšanu publiskā telpā parādās meitenes uzvārds. Kā žurnālists varu teikt, ka pēc uzvārda cilvēku, ja vajag, var atrast 30 sekunžu laikā bez superslepenām pieejām dažādiem reģistriem. Un var jebkurš. Un patiesībā te prasās kāds trīsstāvīgais lamu vārds, un varbūt tikai tā dažiem stulbiem cilvēkiem pielec, ka šādu informāciju publiskot nedrīkst. Un tiem, kuriem nepieliec, policijā strādāt nedrīkst.
Vakar ap pustrijiem dienā runāju ar Aizkraukles Kriminālpolicijas priekšnieku Aigaru Zīmeli un norādīju — izņemiet laukā to uzvārdu, viņš gluži palēcās un iesaucās — kā, vai tad tiešām ir, un solīja visu tūlīt pat nokārtot. Atnāku šorīt no rīta uz darbu. Uzvārds stāv kā dzīvs. Bļ…
Pulksten 12.46. Kad atkal piezvanīju policijas pārstāvjiem, beidzot uzvārds tika izņemts.