1991.gada janvārī Annas Brigaderes skolas tuvumā apstājās platforma, uz kuras bija tanks. Tā bija dīvaina sajūta. Daži cilvēki gāja to tanku aplūkot ziņkāres pēc, daži demonstrēja pietāti pret varu, kaut vakarā virtuvē teica, kas tas tanks viņiem riebjas.
Ļaudis kolhozā toreiz bija neizpratnē. Vai tas notiek tagad, vai tas notiek ar mums, tā viņi vaicāja.
Otrā rītā viņi brauca uz Rīgu. Mierīgāk ir būt tur un redzēt, tā viņi teica, sastapti Rīgā. Kolhozā palika cilvēki, kam bija ikdienas darbs darāms. Govs ir jāslauc katru dienu. Gaidot pavasari, arī krūmi Ukros bija jācērt, lai pavasarī apartu to lauku un apsētu. Ja beigsies ne ar ko, mums vienalga būs jāslauc. Tā viņi runāja.
Kolhoza priekšsēdētājs runāja par līdzekļu izmantošanas lietderību. Katru dienu uz Rīgu gāja mikroautobuss Latvija, katru dienu veda uz Rīgu zupas katlu Jurim un citiem, kuri ar savu siena piekabi tur bija jau kopš trīspadsmitā.
Viņi visi, kas devās turp, bija skaidrā. Gan tie, kas bija Doma laukumā, gan tie, kas sargāja Zaķusalas televīziju.