Runājot par dzintaru – vietējo dārgakmeni –, mēs tepat Latvijā parasti piesaucam "naftalīna smaržu", vecmāmiņas krelles un suvenīrus. Atsvaidzinošam kontrastam – šonedēļ no 11. līdz 16. decembrim Romā Nacionālajā etrusku muzejā jeb Villa Giulia norisinās dzintaram veltīta Baltijas nedēļa, ko patronē Itālijas prezidents Džordžo Napolitāno. Konference, kurā ar jauniem atklājumiem par Baltijas dzintaru iepazīstina zinātnieki, un Baltijas mākslinieku darbu izstāde dzintara zīmē, ko atklās 14. decembrī, ir lieliska iespēja Rīgai, Eiropas kultūras galvaspilsētai (EKG), parādīt arī savu skatījumu uz dzintaru – vienu no EKG programmas tematiskajām līnijām 2014. gadā.
Dārgāks par vergu
Pirmā nozīmīgā ass, kādā Latvija sevi prezentē Baltijas nedēļā, ir vēsturiskais skatījums uz "saules akmeni", kas pirms vairākiem gadu tūkstošiem radies Baltijas jūras krastos un izceļojis Eiropā. Konferencē Romā Latviju pārstāv un savu jauno grāmatu Senie dzintara ceļi. No Rīgas līdz Bizantijai (izdevniecība Pētergailis) angļu valodā prezentē Corpus Christi koledžas profesore no Kembridžas Universitātes Māra Kalniņš. Viņas galvenais zinātniskās izpētes lauks ir angļu literatūra, taču iecere uzrakstīt šo grāmatu izauga no vēlmes izzināt Latviju, no kuras pēc Otrā pasaules kara viņas ģimene devās bēgļu gaitās.
Balstoties uz vēstures avotu sniegtajām liecībām, M. Kalniņš ir pētījusi dzintara tirdzniecības virzienus no Baltijas jūras reģiona uz Rietumeiropu un Vidusjūras baseina zemēm – gan apmeklējot senajās hronikās un vēsturnieku darbos minētās vietas, gan arī pētot muzejos atrodamos dzintara priekšmetus, kas liecina par Rīgas tirdzniecības un kultūras sakariem, kā arī dzintara apstrādes tehnoloģiju izcilību. Ne velti etrusku muzejs šogad akcentē Baltijas dzintaru (starp citu, vērtīgāko starp dzintariem, jo tajā ir augstākais dzintarskābes līmenis), arī Romā tas reiz bijis augstā vērtē. Par to liecina kaut vai senais salīdzinājums, ka maza bērna dūrītes lieluma dzintars bijis krietni vērtīgāks par veselīgu vergu.
Dzintars un nākotne
Pirms dažiem gadiem, piesakot Rīgas kandidatūru Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, lēmēju komisijai no Rīgas puses tika piedāvāts senais dzintara tirdzniecības ceļš kā pamats jaunam kultūrā balstītam sadarbības tīklam. Rīgas 2014 programmu vadītāja Aiva Rozenberga stāsta, ka mērķis bijis divējāds – atklāt dzintara stāstu no jauna pašiem un popularizēt to starptautiski. "Visiem ir zināms slavenais Zīda ceļš, Olīvu ceļš un citi, uz kuru bāzes valstis veiksmīgi attīsta savu tēlu, ekonomisko sadarbību un kultūras projektus, un tas mums deva iedvesmu," teic A. Rozenberga un priecājas, ka Rīgas 2014 aktivitātes ir izraisījušas negaidīti plašu starptautisko interesi par dzintaru.
"Meklējot, ar ko mēs šajā ziņā atšķiramies no Lietuvas, kurā ir Dzintara muzejs, vai Igaunijas, secināju, ka mums ir dzintars un nākotne," saka A. Rozenberga. Izstādē Romā to lieliski apliecinās latviešu tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes instalācija Kas dzintaram vēl prātā, kuras tapšanā izmantots Latvijā radīts dzintara diegs. Par tā izgudrošanu teju dzīvs piemineklis būtu jāceļ Rīgas Tehniskās universitātes zinātniecei Ingai Ļašenko. A. Rozenberga: «Mēs startējam ar dzintara diegu kā apliecinājumu dzintara nākotnei: ar to var strādāt medicīnā, kosmetoloģijā, tekstilā un citās nozarēs, kurās šobrīd vēl tiek pētīts, kā to varētu izmantot."
Kaimiņu dzintara rotas
Lietuvieši konferencē aplūko dzintaru kā baltu ceļu uz antīko civilizāciju redzesloku, bet igauņi, kuru zemē dzintara ir samērā maz, stāsta par šīs vasaras arheoloģiskajiem atradumiem Sāremā piekrastē. Līdz nākamā gada marta beigām apskatāmajos dzintara mākslas stendos abas valstis iepazīstinās ar laikmetīgām dzintara rotām. Igauniju pārstāvēs mākslinieks Jāns Pārns, kurš atzīst, ka dzintars vairāk gan ir latviešu un lietuviešu materiāls, un savā darbībā to lieto reti. "Mans koncepts ir veidot rotas, kuras ir iespējams valkāt (..). Dzintars manos darbos ir dabīgs – nekausēts, nekrāsots, nevārīts un tā tālāk," stāsta J. Pārns.
Lietuvu pārstāvēs vesela plejāde vecākās un vidējās paaudzes mākslinieku: Vītauts Matuļonis, Sigits Virpilaitis, Biruta Stulgaite, Egle Čejauskaite, Nerijs Ermins un citi. Pateicoties Virgīnijai un Kazimiram Mizgiriem, kuri 1993. gadā dibināja Dzintara muzeju Nidā, pēc tam turpat mākslinieku māju un Dzintara muzeju galeriju Viļņā, dzintars – padomju laika kiča rotu un masu produkcijas upurmateriāls – šodien atkal ir normāla parādība laikmetīgajā mākslā Lietuvā.
Inga Ļašenko: kā dzima dzintara diegs
Rīgas Tehniskās universitātes doktore Inga Ļašenko, kuras darbavieta ir RTU Biotekstilmateriālu zinātniski pētnieciskā laboratorija, labprāt izrāda visu, kas saistīts ar dzintara diega radīšanu: smalkus dzintara gabaliņus, dažādu nokrāsu dzintara granulas, visbeidzot – ļoti smalku dzintara pulveri, kas tiek izmantots dzintara diega tapšanā. "Šo maisiņu vaļā nevēršu, jo pulveris ir kā pūderis – viss aizvirpuļo pa gaisu," viņa smaida.
Doma par dzintara izmantošanu diega ražošanā viņai radusies pirms vairākiem gadiem, Kairas Nacionālajā muzejā atrodot rakstu par dzintara izmantošanu Senajā Ēģiptē – par ēģiptiešu ideju no dzintara izgatavot mākslīgos asinsvadus. "Laikam tobrīd pie manis atlidoja mūza ar domu – kādēļ dzintaru nevarētu izmantot medicīnas tekstilā?" saka zinātniece. Viens no viņas veikumiem – sudraba pavediens, kas izmantots zeķu (ar ārstniecisku efektu) ražošanā, – jau iekarojis uzmanību pasaulē.
Lai īstenotu ideju par dzintara diegu, Ingai Ļašenko nācies apceļot teju visu Eiropu – valstis, kuras agrāk vienoja t. s. dzintara ceļš. "Iznākums ir starptautisks projekts: ideja radusies Latvijā, dzintars tiek iegūts Kaļiņingradas apgabalā, pats dzintara diegs top Vācijā, jo mums diemžēl šeit nav nepieciešamo iekārtu, turklāt arī tehnoloģiskais process ir ļoti dārgs," viņa rezumē, rādot spoli ar zeltaino, smalko diegu un turpat laboratorijā tapušos paraudziņus. Izrādās, zinātniecei nav nācis prātā, ka viņas izgudrojums varētu tikt izmantots mākslas darba tapšanā. Viņai tas šķitis pārsteidzoši, lai gan "audumos, no kā tiek ražots apģērbs, dzintara diegs būtu lieliska sastāvdaļa – tas stimulē ādas šūnu atjaunošanos, uzlabo ādas stāvokli, kavē trombu veidošanos... Mans uzdevums bija izgudrot diegu, par audumu radīšanu lai domā dizaineri". Jāpiebilst gan, ka par dzintara diegu saturošu audumu ražošanu interese ir milzīga: šo tehnoloģiju vēlas izmantot gan itāļi, gan Saūda Arābijas ražotāji u. c. Inga Ļašenko ar nepacietību gaida, kāds izskatīsies Ivetas Vecenānes veidotais darbs, un domā par īpašu diegu – zelta, perlamutra un bronzas – radīšanu.
Iveta Vecenāne: absolūts minimālisms
Tekstilmākslinieci Ivetu Vecenāni Vecmīlgrāvja dzīvoklī sastopam burtiski ierakušos topošās instalācijas sastāvdaļās: dzintara granulās, pulverī, sīkdzintara gabaliņos, no slavenā diega tapušajās zeķītēs... Visu vainago liela spole ar dzintara diegu, tās vērtība ir tik milzīga, ka Inga Ļašenko mākslinieci lūgusi uz Romu to vest rokas bagāžā.
Ivetai patīkot doma, ka darba pasūtītājs – nodibinājums Rīga 2014 – Romas izstādei vēlējies piedāvāt darbu, kurā izmantots pasaules nozīmes zinātniskais atklājums ar Latvijas patentu, un nest pasaulē ideju, ka māksla un zinātne – divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – var darboties roku rokā. Sākumā Iveta iedomājusies, ka dzintara diegu varētu izmantot kādā austajā darbā, taču darba pasūtītāji izvēlējušies gaišo, caurspīdīgo variantu – mākslas instalāciju bez spožām krāsām –, lai uzrunātu materiāls. Tādēļ "darba akcents būs lielā dzintara diega spole, kurai gaismā piemīt ārkārtīgi skaists spīdums, un tieši to mēs izstādē gribam izspēlēt".
Instalācijas pamatdoma ir parādīt, kā dzintars sasaista pagātni ar nākotni un ka latvieši ir bijuši sena un augstas tekstilkultūras tauta, jo senā celaines tehnika, ko Iveta arī izmanto savā darbā, ir radusies VIII gs. "Celaine aiziet līdz dzintara diegam, kas instalācijā parādīsies no trikotāžas auduma gabaliņiem darinātajos ziedos un rotājumos. Auduma paraudziņus, izmantojot manus rakstus, zinātniece noauda, parādot lielo diega variēšanas iespēju." Mākslinieces doma – soli pa solim ar instalāciju un arī skicēm parādīt diega izgudrošanas procesu.
Iveta iecerējusi blakus stendam izlikt planšeti, kurā izstādes apmeklētāji varēs aptaustīt gan šķiedru, gan smalcināto dzintaru, gan adījumu, mēģinot izjust dzintaru. "Šis darbs ir absolūts minimālisms, taču ar zinātnieci
esam runājušas, ka dzintara diegu, iespējams, es varētu izmantot kādā lielākā darbā. Tikai jāatrod materiāls, kurā dzintara diegu ieaust..." stāsta māksliniece un neslēpj – gribētos, lai viņas darbu, kam dots nosaukums Kas dzintaram vēl prātā Romā pamanītu. “Gribu uzbūvēt troni dzintara diegam!" viņa nosaka.