Šī un arī citas A.Grīna grāmatas manā apziņā radīja ideālā latvieša tēlu. Kā viena no „ideālā latvieša” daudzajām rakstura īpašībām manā apziņā iesakņojās spēja Latvijas brīvības vārdā ziedot savu dzīvību. Manuprāt, šodien tādi, kas ziedotu savu dzīvību, nav. Varbūt daži.Kāpēc tā?Iespējamās atrunas, kādēļ neaizstāvēt Latviju:„Esam NATO dalībvalsts, ir 21.gs. un pareizāk ir gaidīt citu NATO dalībvalstu attiecīgu reakciju.”;„Esam kārtīgi nodokļu maksātāji, kuri gaidīs, ka mūsu profesionālā armija atstrādās to, par ko tik daudzus gadus esam maksājuši avansā”;„Esam tik gudri un zinoši, savā cinismā tik ļoti izauguši, ka mums nav autoritāšu, kurām ticēt, aiz kurām iet.”;„Pag, pag. Kas tā tāda Latvija? Teritorija, tauta, kultūra? Ko, valdība?? Nafig mums to sarkanbaltsarkano un Baumaņu Kārļa savārstījumu! Esam mierīgi padzīvojuši zem vāciešiem, zviedriem, krieviem, kāpēc, lai tagad nepadzīvotos zem čučmekiem? Varbūt tieši zem čučmekiem izdosies samaksāt kredītu un brīvdienās atkal riktīgi atlaist, kā nesenajos septiņos treknajos gados?;„Ko, atkal uz barikādēm, lai pēc tam daži tipi noslauktu visu krējumu?” Ja man pašam kāds prasītu, vai atdotu dzīvību, es ar atbildi vilcinātos. Diemžēl.
Kas Latvijā pēdējo 20 gadu laikā noticis tāds, ka no A.Grīna varoņiem aizgriežamies, bet tuvāks kļūst Jaroslava Hašeka Šveiks?
Protams, tpu, tpu, tpu! Tautu draudzība ect.!