"Pasaule ir pilna ar šausmām, un ja kāds pieļaus kļūdu, viņš mūs uzspridzinās nākotnes valstības vārdā. Ir daži vājprātīgi valdnieki - viņi slēpjas un cenšas mūs apmānīt - ar dēmonisku, tehnoloģisku gribu darīt ļaunu. Es gribu izjust prieku sēdēt saulē. Un nevēlos es mirt, es gribu ziedošas puķes, nevis pēdējo grāvienu" -- tā skan dziesmas teksts.
Masu informācijas līdzekļos vēstīts, ka Eirovīzijas dziesmu konkursa organizētāji apspriež domu, ka dziesmu vajadzētu aizliegt, jo tajā esot "nepieņemama" politiska vēsts. Grupas dziedātājs Kobi Ozs žurnālistiem teicis, ka "mūsu doma ir tāda -- darīt kaut ko tādu, kas šķērso pieņemtās normas." Loģisks ir pieņēmums, ka jēdziens "vājprātīgs valdnieks" šajā gadījumā varētu attiekties uz Irānas prezidentu Mahmudu Ahmadinedžadu, viņš teicis, ka Izraēlai nav tiesību eksistēt un, iespējams, cenšas savai valstij nodrošināt kodolieroci. Nav nekāda pārsteiguma, ka Izraēla ar to nav mierā.
Ceru, ka dziesmu neaizliegs, ja kādam ir padomā tā darīt. Politika pietiekami popsīgajā Eirovīzijas dziesmu konkursā protams nav īpaši redzama, taču gluži bez precedenta atklāti politiska dziesma nebūtu. 2004. gadā Ukrainas grupa "Greenjolly" dziedāja dziesmu "Kopā mūsu ir daudz" par tā dēvēto Oranžo revolūciju, lai gan Eirovīzijas organizētāji grupai lika pārrakstīt tekstu, kura sākotnējā variantā skanēja arī vārdi "Juščenko jā, Juščenko jā, tas ir mūsu prezidents, jā, jā." Toreiz Eirovīzijas pārstāvis paziņoja, ka "to mēs nevaram pieļaut, jo šis nav politisks konkurss." Tās ir muļķības. Pagājušā gadsimta 70. gados kodēti politiskas dziesmas dziedāja toreiz diktatūrā dzīvojoši portugāļi un spāņi, pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā par to dziedāja gan Vācijas, gan Austrijas pārstāvji. Kad konkurss notika Rīgā, poļu grupa Ich Troje dziedāja izteikti politisko dziesmu "Keine Grenzen" (nekādas robežas).
Lai dzied izraēļi savu politisko dziesmu. Ja publikai tā nepatiks, punktus grupa Teapacks nesavāks. Bet gabals taču nevienam nenokritīs.