No institucionālās kritikas viedokļa raugoties, īslaicīgā Morisa izstāde bija īpaši izdevusies, jo tā atklāja galerijas grūtības īstenot iepriekš postulēto „atvērtību jaunām mākslas formām”. Kā mākslinieciska prakse, kas pastāv kopš 60. gadiem, institucionālā kritika ir piedzīvojusi vairākus viļņus, vēršoties gan pret mākslas iestāžu autoritāro pozīciju (pretenziju definēt mākslu) un to reprezentācijas politiku (mākslinieku klasifikāciju, kolekciju veidošanu un darbu atlasi), gan piedāvājot jaunus darbības scenārijus. Tieši pēdējais ļauj labāk saskatīt Evas Vēveres un Lauras Prikules izstādes „Zikurāts” plašo kontekstu – gan inscenētais birojs, gan atvērtā pelēko kubu struktūra, ko veido izstādes apmeklētāji (viņu ziņā ir arī noteikt, kuras mākslas institūcijas – gan pašmāju, gan ārzemju – atradīsies „sakrālās hierarhijas” virsotnē un vai tāda virsotne vispār tiks veidota), līdzās daudziem citiem šīs izstādes elementiem šķietami imitē institucionālo mehānismu. Taču, izdarot likmi uz apmeklētāju apzinātajām vai nejaušajām izvēlēm, mākslinieces ironizē par mākslas pasauli kā lielu, sakārotu visumu, kur par spīti daudzmaz zināmiem spēles noteikumiem, notikumu gaita nav līdz galam prognozējama. Laura Prikule to komentē: „Latvijas situācijā ir ļoti daudz haosa un nestabilitātes, un tas savukārt veicina bezmērķīgas darbības arī kultūras procesos.”
Zikurāta celtniecība ir viena no daudzajām iespējām apmeklētājam iesaistīties izstādes veidošanā, kas galerijā pavadīto laiku pielīdzina spēlē gūtai pieredzei, iemiesojot attiecību estētikas izvirzīto principu, kas mākslas vērojuma vietā paredz lietojumu. Zīmīgi, un, manuprāt, ļoti veiksmīgi, ka izstādes norises vieta ir LMC „Ofisa” galerija, tādējādi radot konkrētai mākslas institūcijai izomorfu struktūru, kur nošķirt „oriģinālu” no „atdarinājuma” – vismaz formāli – tikpat kā nav iespējams (LMC pārstāve Ieva Astahovska atzina, ka „Zikurāta” darba vietu patiešām mēdz izmantot arī mākslas centra pārstāvji.) Arī te gribas izdarīt nelielu vēsturisku atkāpi, mākslinieciskās prakses, kas tiecas atcelt robežas starp dažādām sociālajām telpām, neseno priekšteču vidū nosaucot, piemēram, Rirkrita Tiravanišas performances, kad izstāžu zālē viņš gatavoja taizemiešu kariju, turpat pārceļot galerijas biroju, liekot tās darbiniekiem strādāt starp ēdiena smaržām.