Empātija, rotaļīgums un ideju izvietošana

Kaspars Groševs līdz šim ir bijis pazīstams gan kā mākslinieks, gan mūziķis un kurators, kurš pirms pieciem gadiem nodibināja pirmo mākslinieku vadīto galeriju Rīgā 427. No šī gada marta Kaspars Groševs kļuvis par Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmas vadītāju, radot intrigu vietējā mākslas vidē un minējumus, kādā virzienā turpmāk attīstīsies viena no nozīmīgākajām Latvijas laikmetīgās mākslas institūcijām. Kaspars Groševs jaunos darba pienākumus uztver kā interesantu izaicinājumu, kurā sola plašākā mērogā izvērst galerijas 427 izstādēm raksturīgos konceptuālos meklējumus un poētisko nenoteiktību.

Drīzumā, aprīļa beigās, Madonas mākslas festivālā MaBoCa Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā būs skatāma arī viņa personālizstāde Velni un pelni – paralēli dalībai nozīmīgās Eiropas mākslas centru izstādēs Kaspars Groševs bieži izvēlas veidot izstādes neierastās, perifērās kultūras telpās.

Pēdējos piecus gadus tu esi vadījis nekomerciālo galeriju 427. Vai lēmums turpmāk strādāt Kim? nozīmē, ka Latvijas kultūras apstākļos nav iespējams ilgtermiņā darboties pavisam neatkarīgi?

Apstākļi ir skarbi, taču iztikt var. Grūtības rodas, ja ieplāno ambiciozākus projektus un uzaicini ārvalstu māksliniekus. Tas vienmēr kļūst nedaudz dārgāk. Cerams, kādu laiku tas vēl būs iespējams un galerija 427 turpinās pastāvēt kā tāda maza oāze – tur viss notiek pēc saviem likumiem, nav jāmeklē nekādi kompromisi, var rādīt to, ko gribas. Pāriešana uz Kim? bija drīzāk personisks lēmums, jo kā māksliniekam ar neregulāriem ienākumiem izdzīvot nav viegli – esmu tik nestabils, cik nestabils mākslinieks var būt, jau vismaz pēdējos desmit gadus, un kaut kādā brīdī tas sāk nogurdināt. Savukārt 427 var eksistēt pat ar minimāliem līdzekļiem – galvenais, samaksāt īri, un pēc tam var improvizēt, ņemot vērā, cik līdzekļu izdodas iegūt papildus. Kim? lielā mērā ir arī profesionāls izaicinājums, jo centra darbībai ir nopietnāks mērogs – gan telpu, gan publikas intereses ziņā tas veido lielāku nospiedumu Rīgas kultūras dzīvē.

Tu pats no mākslinieka esi kļuvis par kuratoru un vismaz pēdējā laikā aktīvāk darbojies kā kurators. Kā tevī sadzīvo abas radošās identitātes?

Vispār šogad biju ieplānojis vairāk būt mākslinieks, bet tas izdevās tikai pirmos pāris mēnešus. Cenšos aktīvi darboties, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai kāds kaut kur vispār aicina piedalīties. Ja ir uzaicinājums, vienmēr var kaut ko izdomāt. Es nekad neesmu bijis tāds mākslinieks, kurš no rīta pamostas, aiziet uz darbnīcu un visu dienu strādā. Vienmēr esmu paralēli darījis daudzas citas lietas, un māksla ir bijusi tikai viena no tām. Tas, protams, nav ideālais variants, un mākslinieciskā darbība no tā cieš, bet laikam es citādi nemāku. Man pat nekad nav bijis darbnīcas.

Kad sāku nodarboties ar izstāžu kūrēšanu, Rīgā bija maz kuratoru, kuri eksperimentētu un atļautos izstāžu formātam pieiet brīvāk, lielākoties bija skatāmas diezgan garlaicīgi veidotas izstādes. Nav viss obligāti jādara tik ļoti nopietni un viennozīmīgi saprotami. Mākslā var runāt par tik daudz ko – kāpēc gan to darīt garlaicīgi?

Vai mākslinieka pieredze tev palīdz kuratora darbā, un otrādi?

Es domāju – jā. Piemēram, man kā kuratoram ir vieglāk iztēloties, ko mākslinieki, kurus es izstādu, gribētu sagaidīt un kā ar viņiem ir jārunā. Mana paralēlā mākslinieciskā darbība, iespējams, piešķir lielāku empātiju pret māksliniekiem. Mākslinieki tomēr ir īpaša suga, ar ko jāmāk sarunāties un sadarboties, lai rezultāts apmierinātu visus. Tad, kad pats sāku darboties kā mākslinieks, manas pirmās izstādes notika kā savu ideju kūrēšana – kādas piecas idejas, ko izvietoju telpā, lai tās savstarpēji mijiedarbotos. Vizuālajā ziņā tie noteikti nebija īpaši iespaidīgi darbi, tas bija drīzāk ideju izvietojums telpā. Tas diezgan loģiski noveda pie domas, ka tad jau es varētu līdzīgi strādāt ar citu mākslinieku darbu vai ideju "izvietošanu". Man vienmēr ir paticis skatīties uz citu mākslinieku darbiem, klausīties un runāt ar viņiem, tādējādi pievēršanās kūrēšanai notika organiski.

Atverot galeriju 427, tālaika intervijās minēji, ka neiejauksies izstāžu gala rezultātā kā kurators. Vai mākslas līderības pozīcija, ko tev tagad nāksies pieņemt, nav pretrunā ar tavu māksliniecisko pārliecību?

Man šķiet, ka kopīgi ir jābūvē kaut kāds dialogs, lai mākslas darbu pasniegtu tā, kā vēlas mākslinieks, bet arī sniedzot skatītājam kaut kādu papildu slāni un ļaujot uz mākslu paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Piemēram, galerijā 427 mēs māksliniekiem teicām, ka pavadošā teksta izstādei var arī nebūt. Arī nosaukuma var nebūt. Galvenais, lai būtu izstāde, bet tās arī var nebūt.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmā tik radikāli nerīkošos, taču gribētos arī te saglabāt rotaļīgumu, poētismu. Arī globālā mērogā varam novērot, ka pieejas ir ļoti dažādas – cik institūciju, tik pieeju programmas veidošanā. Arī lielākas institūcijas mēdz realizēt diezgan poētiskas un neskaidras programmas. Nepastāv kaut kāds obligātais, pareizais formāts. Atklāti sakot, Kim? nekad nav bijusi tradicionāla institūcija – laika gaitā ir bijis gana daudz interesantu eksperimentu. Gribas, lai mākslas fakts pats par sevi runātu pietiekami izteiksmīgi. Jebkurš skaidrojums tomēr būs vienpusīga interpretācija, tāpēc gribētos aicināt skatītājus aktīvāk līdzdarboties mākslas darbu "skaidrošanā".

Tu gan kā mākslinieks, gan skatītājs esi izaudzis līdz ar Kim?, tāpēc tev droši vien ir sava vīzija par to, kas mākslas centrā turpmāk būs citādi?

Vēlos laika gaitā skaidrāk uzbūvēt Kim? identitāti, kas lielā mērā veidojas no tā, kas tiek izstādīts. Es vēl prātoju, kā lai definē to, ko pašlaik redzu attīstāmies jauno mākslinieku vidū, – tas ir tāds jauns vilnis, kas būvē personiskās mitoloģijas, meklē aizmirstus estētiskos kodus, pierastas lietas aplūko no negaidītiem skatpunktiem. Protams, tas, ka vienā izstāžu ciklā notiek vairākas izstādes, ļauj radīt interesantas saspēles, ceļojumu vienas institūcijas ietvaros. Domāju, ka Kim? vēriens ļaus turpināt attīstīt starptautiskos sakarus, kā arī nostiprināt Kim? vietu globālajā ainā. Padarīt to par tādu pieturpunktu, par kuru ir skaidrs – tur notiek kaut kas labs.

Galerija 427 vairākiem latviešu māksliniekiem ir bijusi pirmā platforma, kurā eksponēties, tikt pamanītiem. Vai Kim? programmā turpināsi ar plašākam skatītāju lokam nezināmiem autoriem?

Protams, tas ir daudz interesantāk – tu vari jebkurā dienā vienkārši satikties ar kādu jauno mākslinieku, apskatīt viņa darbus, aprunāties. Lai gan izvēle kopumā nav ļoti liela, iespējams, tāpēc, ka paši mākslinieki ir diezgan pasīvi. Tikai no Mākslas akadēmijas eksāmenu skatēm tā īsti nevar spriest par mākslinieka darbību. Varbūt tas darbs, kas šķiet veiksmīgs un labs, tāds ir tikai tāpēc, ka veiksmīgs ir bijis mācību uzdevums. Pilnvērtīgu priekšstatu var gūt tikai izstādes gadījumā.

Man šķiet, ka jaunajiem māksliniekiem pašlaik kopumā ir vairāk iespēju izstādīties – daudzas Rīgas jaunās mākslas vietas koncentrējas tieši uz jaunajiem autoriem. Ir sajūta, ka pati mākslas vide ir izslāpusi pēc kaut kā jauna, kaut kā cita.

Jaunajiem māksliniekiem ir aktīvi jādarbojas, jātaisa mākslas projekti kaut vai tēta mašīnā, parkā, futbola laukumā, internetā vai bēniņos, kaut kas ir jādara, citādi neviens viņus tā arī nepamanīs. Potenciāls ir visapkārt, taču tas vēl nav līdz galam realizējies. Globālā mērogā ir patiešām interesants laiks, ir daudz interesantu mākslinieku, es ticu, ka arī Latvijā, bet laikam viņi kaut kur slēpjas. Tas varētu būt viens no maniem uzdevumiem Kim? – definēt to jauno mākslu, kas pašlaik kūņojas, veidojas. Saprast, kas tas ir un ko ar to darīt.

Kas tev patlaban šķiet interesantākais Latvijas mākslā?

Es nemaz tik detalizēti nesekoju līdzi visam, kas notiek. Man interesanti šķiet mazāk pamanīti autori un jaunā paaudze. Ja būtu jāatbild konkrēti, manuprāt, interesantākais Latvijas mākslā pašlaik notiek grāmatnīcā bārā Bolderāja. Domāju, ka tur ir daudz lielāka iespēja ieraudzīt kaut ko interesantu nekā, piemēram, muzeju lielajās izstādēs. Nupat atklātā Purvīša balvas izstāde arī neraisa intrigu. Taču es nekad neesmu spējis redzēt Latvijas mākslu kā vienotu veselumu, viss ir diezgan fragmentēts, katrai institūcijai ir savs mākslinieku pulciņš un pasākumi, katrs dzīvo savā mikropasaulē.

Kā tu vērtē Latvijas mākslā notiekošo, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm?

Lietuvas mākslinieki man jau ilgāku brīdi šķiet ļoti interesanti. Nozīmīga ir arī Viļņas Laikmetīgās mākslas centra CAC loma, tas ir svarīgs kultūras centrs ar mērķtiecīgu koncepciju un daudzu gadu garumā veidotu tēlu un radošo pieeju. Domāju, ka arī tas lielā mērā ir virzījis lietuviešu māksliniekus uz augstākiem domāšanas standartiem. Salīdzinājumā – Latvijas māksla tomēr šķiet nedaudz konservatīvāka gan estētiski, gan idejiski.

Kim? ir centies uz mākslu raudzīties nedaudz citādi, un es vismaz kā mākslinieks esmu šī skatiena produkts, esmu ietekmējies no tā, ko izstāda Kim?. Taču atšķirībā no Viļņas CAC Rīgā Kim? nav tik ļoti centrāla institūcija. Arī Latvijas mākslas zīmols nav tik skaidrs – kurā virzienā mēs dodamies. Par Igauniju man ir mazāk zināšanu, tomēr arī tur ir vērojami centieni definēt to, ko igauņi dara, un radīt tēlu. Manuprāt, Kim? ir labas iestrādes, lai varētu izteiktāk definēt Latvijas mākslas ainu.

Savulaik minēji, ka savas galerijas atklāšanu stimulējusi vēlme piepildīt Rīgas mākslas dzīvi ar to, kā pietrūkst pašam. Vai šajos piecos gados ir jūtami uzlabojumi?

Jā, ir labāk, kaut vai tādā ziņā, ka ir parādījies vairāk mākslas vietu, piemēram, galerija ISSP, Low, Kvadrifrons Rīgas cirkā u. c. Skatoties tālākā pagātnē – tad, kad parādījās Kim?, nekā daudz nebija. Pirms desmit gadiem eksperimentālai, estētiski un konceptuāli piesātinātai mākslai bija daudz mazāk iespēju publiski eksponēties, tagad ir samērā pieklājīgi, var aplūkot diezgan daudzveidīgu mākslu – katru nedēļu tiek atklāta kāda gana interesanta izstāde.