2008.gada 14.jūlijā Latvijas kordiriģentu asociācija prezidentam nosūtīja atklātu vēstuli ar aicinājumu izmantot Satversmē paredzētās tiesības un ierosināt „Izglītības likuma” grozījumus, kas paredz obligātās dziedāšanas ieviešanu skolu programmās.
2008.gada 29.jūlijā Valsts prezidents uz diskusiju aicināja 12 dažādu organizāciju pārstāvjus, tajā skaitā pazīstamus kordiriģentus, skolu direktorus, augstskolu, Izglītības un zinātnes, kā arī Kultūras ministrijas pārstāvjus. Saruna bija iedvesmojoša - prezidentam nebija jāskaidro dziedāšanas nepieciešamība skolās. Kā mediķis, prezidents ļoti labi apzinās, ka dziedāšanas nozīme jebkura indivīda attīstībā pēc nozīmīguma pielīdzināma sportiskajām aktivitātēm. Tagad prezidenta kancelejai atliek sagatavot rakstisku atbildi uz Latvijas kordiriģentu asociācijas iesniegumu. Nezinu, varbūt prezidents jau gatavo arī grozījumus likumā.
Kad šim jautājumam uzmanību bija pievērsuši mediji, sabiedrībā daudzi pārprata prezidenta un kordiriģentu aicinājumu. Tika daudz runāts par to, ka vēlamies kaut ko „piespiest ar varu”, sevišķi daudz pārmetumus saņēmām par aicinājumā izskanējušo vārdu „obligāts”.
Pirmkārt, vēlos norādīt, ka skolā ir ļoti daudz mācību priekšmetu, kuri ir obligāti. Kāpēc neviens neiebilst, ka, piemēram, latviešu valoda, vēsture un sports ir obligāts, jeb „piespiests ar varu”?
Otrkārt, runājot par izglītību, ir svarīgi definēt, kas vispār nepieciešams bērna normālai attīstībai. Manuprāt, skolā jāveicina:
1) fiziskā attīstība;
2) intelektuālā attīstība;
3) garīgā attīstība.
Par fiziskās attīstības „obligātismu” neviens nešaubās. Es arī nešaubos. Punkts.
Intelektuālā attīstība – tās ir dažādas zināšanas. Jebkādas – valodas, matemātika, vēsture u.t.t. Arī par intelektuālās attīstības „obligātismu” neviens nešaubās. Un arī es atkal nešaubos. Otrs punkts.
Garīgā attīstība – tāda nav definēta. Iespējams, ka tagad, lasot, kāds to kļūdaini jauks ar mācību par ticību, reliģiju, baznīcu. Ar garīgo attīstību es saprotu cilvēku emocionālās pasaules attīstību. Netveramās, „nefiziskās”, dvēseliskās pasaules attīstību. Katram, kas kaut nedaudz ir informēts par cilvēka fizioloģisko uzbūvi, ir skaidrs, ka viens no efektīvākajiem veidiem kā attīstīt cilvēka emocionalitāti, ir muzicēšana. Lūdzu pievērst uzmanību, ka es runāju par efektīvāko, nevis vienīgo veidu. Protams, var jautāt, vai cilvēkam vispār vajadzīga emocionalitāte, emocijas?
Ja jums pietiek ar cilvēka eksistences trīs nepieciešamībām - ēst, atviegloties un pagulēt -, tad patiešām, emocijas nav vajadzīgas. Vienīgi, tad nesaprotu, kamdēļ lasāt šo blogu? Proti, kādēļ šobrīd nedarāt vienu no pieminētajām trīs lietām?
Ne mediji, ne daudzi „pret dziedāšanu” noskaņotie visā jezgā nepamanīja, ka mācību priekšmets „mūzika” jau šodien ir obligāts. Taču informēju jūs, ka:
1) šodien mūzikas stundās pārsvarā māca teoriju, nevis notiek praktiskas muzicēšanas nodarbības. Tas būtu tāpat, ja jums būtu jāmāk desmit reizes piepumpēties pie zemes. Ne jau praktiski – teorētiski! Es piedāvāju ieviest obligātu prasību mūzikas priekšmeta laikā vismaz 80% laiku veltīt dziedāšanai. Kādēļ ne citiem muzicēšanas veidiem, kāda instrumenta spēlei? Tādēļ, ka Latvijā šodien nevaram atļauties nopirkt mūzikas instrumentus. Dziedāšana neprasa papildus līdzekļus. Dziedāt var vienlaicīgi grupā, tātad nav nepieciešama individuāla mūzikas instrumenta spēles apmācīšana.
Un lai neviens neiedomājas teikt, ka viņam nav „dziedamās balss” vai „lācis uzkāpis uz ausīm”. Tam, ka, varbūt, jums skolā bijis nemākulīgs dziedāšanas skolotājs, tam gan es ticu. Bet tam, ka kāds, kurš nav kurls vai mēms, nevar dziedāt - tam neticu. Ja ir vēlēšanās, ieguldot darbu, var iemācīt dziedāt jebkura vecuma cilvēkam. Bērnībā šis process ir daudzkārt vienkāršāks un tas ietekmē visu dzīvi. Tieši tādēļ runājam par skolu.
2) nav noslēpums, ka šodienas mūzikas priekšmets tiek uzskatīts par nepraktiskāko un garlaicīgāko priekšmetu. Tātad, skolā bērniem iemāca nevis mīlēt, bet ienīst mūziku. Pēc dažiem gadiem mums koncertzālēs nebūs klausītāju, jo klasiskā mūzika „sucks”.
Nav iespējams vienā mirklī visu mainīt un labot. Tāpat, kā nebija iespējams „jau šogad iekļaut obligāto dziedāšanu mūsu skolu programmās!”
Bet, lai mūsu/jūsu/mūsu bērnu dzīves nepārvērstos „ēst, atviegloties un pagulēt”, mums ir nepieciešamas emocijas – prieks, bēdas, sajūsma un mīlestība. Es neiebilstu, ja jūs atradīsiet labāku veidu par dziedāšanu, kā pilnveidot savu un savu bērnu emocionālo pasauli. Meklējiet.
Nobeigumā gribu pateikt, ka esmu pārliecināts, ka dziedāšana reiz atgriezīsies skolā. Bet pirms tam jāizcīna, lai dziedāšana atgrieztos mūsu ģimenē. Un šis jautājums nav pakļauts izglītības sistēmas vai prezidenta kompetencei. Aicinu Jūs dziedāt - dzimšanas dienā, Valsts svētkos vai futbola mačā pie televizora līdzi himnai, Ziemassvētkos un Jāņos.
Dziedāt ģimenē - tas būs jūsu lēmums. Gudrs lēmums.