Neskaitāmi eksperti brīdināja
par esošajām problēmām valsts finansiālajā stāvoklī un saimniekošanas
metodēs, bet vecā valdība mūs ignorēja, mierinot ar domu- „gan
jau saies”, „būs labi”. Līdzīgi kā smagi slims slimnieks
nevis ārstējas, bet nogaida kaut ko ar cerībām, ka slimība pati
no sevis pazudīs.
Līdz šim vienmēr ir gājis no rokas un kāpēc, lai kaut kas mainītos. Tā vien liekas, ka dzīvojām jau tajā apsolītajā pasaulē, kur nepastāv krīzes, kur nauda krīt no debesīm, kur paši varam nedomāt, gan jau labā ES, Skandināvija vai ASV mūs pabalstīs, kad vajadzēs. Diemžēl dzīvojam reālajā pasaulē, kur neveiksmīga un nepārdomāta saimniekošana agri vai vēlu noved pie bēdīgām sekām.
Šī sava veida optimisma,
vai, iespējams, muļķības cena nu mums visiem redzama. Saprotams,
ka neviens, pat lielākie skeptiķi nebija īsti gatavi tādai finanšu
krīzei gan globālā, gan lokālā mērogā. Tajā pašā laikā jau
nekas būtisks netika darīts, lai sagatavotos kaut vai nedaudz sliktākiem
laikiem.
Diemžēl daudzviet šāda
attieksme mūsu pārvaldē vēl arvien saglabājas. Budžetus plāno
līdz vasaras vidum, nogriež finansējumus daudzām iestādēm, taču
joprojām trūkst vispārīga nozaru reformu plāna un stratēģijas.
Kaut ir daži pozitīvi signāli, taču visumā valstiskās pieejas
maiņa nav notikusi. Skaidrs, ka tā, kā bija agrāk, vairs nebūs
un, lai nebūtu vēl sliktāk, ir radikāli jāoptimizē dažādās
struktūras, nozares un dienesti, jāmaina esošās pārvaldes prakse.
Protams, to izdarīt būs ārkārtīgi grūti, jo faktiski visa sabiedrības
elite bija iesaistīta šīs sistēmas tādā vai citādā uzturēšanā.
Un tas nozīmē, ka gandrīz visam sabiedrības krējumam ir jāatzīst,
ka viņi kļūdījušies un jāatkāpjas no savām iesildītajām un
nostiprinātajām pozīcijām.
Nevēlos raisīt depresiju
un nedomāju, ka Latvija nokļūs „failed state” statusā (kā nesen
visai prātīgi aprakstīja politologs I.Ijabs (http://www.politika.lv/temas/