Pagājušās nedēļas beigās mūs sasniedza ziņa, ka 24. janvārī mirusi gleznotāja Biruta Delle (1944). Var, protams, par to rakstīt poētiski – "aizgājusi mūžībā", var piemetināt – "ievērojamā gleznotāja". Tomēr šķiet, ka Birutai Dellei šāda izteiksme nepiestāv – attiecībā uz savas dzīves faktiem viņa pati bija tieša un konkrēta. Māksliniece ir stāstījusi diezgan – nav daudz viņas kolēģu, kam veltītas veselas trīs dokumentālas filmas. 1986. gadā viņu filmējusi Daila Rotbaha, 2006. gadā – Ilona Brūvere (filmu ciklā Dominante), 2021. gadā – Andrejs Verhoustinskis. Visās filmās galvenā varone un balss ir pati Biruta Delle. Turklāt māksliniece ir sarakstījusi grāmatu Mans ceļš (Atēna, 2007) – brīnišķīgu, skaudru liecību, kas lakoniskos teikumos atklāj viņas profesionālo tapšanu par gleznotāju un konsekvento nodošanos savam uzdevumam.
Bez saldenas lirikas
Biruta Delle ir laba stāstītāja, viņas tekstos netrūkst ne eksistenciāla un psiholoģiska dziļuma, ne simbolisma un zināmas mistikas, tomēr tajos nemaz nav sentimentalitātes, iežēlinošas, saldenas lirikas. Tāpat kā viņas gleznās – vai tās būtu lielās figuratīvās kompozīcijas, kas pievērsa skatītāju uzmanību (Džoana Baeza dzied par mieru (1971), Pīrāga kārība (1971), Kurš olīvu dārzā bij’ lieks (1977)), vai neskaitāmās ainavas, kurās izpaužas autores aizrautība ar dabas studijām – gan ilggadējā dzīvesvietā Āgenskalnā, gan Mazirbē un citur. Daba ir Birutas Delles mākslinieciskās darbības izejas punkts – gan tad, kad viņu, īpaši apdāvinātu meiteni no strādnieku ģimenes, individuāli skolot apņēmās mākslas pedagogs Ansis Stunda, gan mūža noslēgumā, kad viņu, mazāk mobilu un vairāk saistītu ar pašvaldības piešķirto dzīvesvietu Dzirciema ielā, īpaši vilināja, kā viņa pati ar īpašu izjūtu teica – "ārs".
Tas ir glezniecības spēks, nevis sižeti, kas piekaļ izstādes apmeklētāja skatienu Birutas Delles gleznām, liekot tajās saskatīt kaut ko tādu, kas nemaz nav attēlots, – atmosfēru, nojautu, drīzāk skaņu. Skats no 2024. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās Birutas Delles retrospekcijas Gleznot katru dienu. Foto – Jānis Vēveris
Biruta Delle, protams, ir ievērojama māksliniece, taču ne tajā svinīgi lišķīgajā nozīmē, kādā šo neko neizsakošo apzīmējumu lieto augstiem amatiem un atzinībām rotātu personu jubilejās. Biruta Delle jubilejas nesvinēja, un tā bija tīrā sakritība, ka viņas 2024. gada retrospekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Gleznot katru dienu, kuras kuratoram man palaimējās būt, skatītājus aizsniedza īsi pēc autores 80. dzimšanas dienas. Viņas iniciatīvas tur nebija, un par cieņas apliecinājumiem viņa mulsa, savukārt par patosu vai izskaistinātiem vārdiem – smējās.
Mūža uzdevums
Birutas Delles figūru nevar apiet, ja stāsta par latviešu mākslu kopumā, tās straumēm un zemstrāvām sarežģītajā periodā pēc Otrā pasaules kara – periodā, kurā pēc ideoloģiski uzspiesta reālisma parādījās personiskāki, iztēles rosināti sižeti, kuros, ja labi grib, var saskatīt sirreālisma elementus. Biruta Delle ir ievērojama tieši ar to, ka viņas skatījums un rokraksts, cieši saistīts ar bezapziņas un nenoformulētu impulsu pasauli, izpaužas pilnīgi visos darbos – vai tās būtu sižetiski izvērstas gleznas vai it kā parasta ainava (Mazirbe, 1979). Tas ir glezniecības spēks, nevis sižeti, kas piekaļ izstādes apmeklētāja skatienu Birutas Delles gleznām, liekot tajās saskatīt kaut ko tādu, kas nemaz nav attēlots, – atmosfēru, nojautu, drīzāk skaņu.
Biruta Delle ir ievērojama arī kā savas paaudzes – vesela kultūras fenomena – dzīvesveida apliecinātāja, kura liecības palēnām zūd un, šķiet, kļūst pavisam nesaprotamas pēcnācējiem. Māksla kā mūža uzdevums, brālības un vienlīdzības idejas šai paaudzei nebija tukša skaņa – pareizāk sakot, daļai paaudzes, kas izturējās tā, it kā tās otras daļas – konformistiskās, visām varām iztapīgās, veiksmīgās un galu galā lielākās – nemaz nebūtu. Protams, arī pašu vidū gadījās atsvešināšanās, nodevība, intrigas un aprunāšana, kas šos ideālu nesējus katru atsevišķi padarīja vientuļu. Tāpat kā nevērība pret materiālajām vērtībām, kas, mainoties kulturāli ekonomiskajiem nosacījumiem, rūgti atspēlējās.
Patiesībā par Birutu Delli nemaz nevar runāt tādā atsvešināti bezpersoniskā tonī, it kā viņa būtu vienkārši "ievērojama" persona, kas "aizgājusi mūžībā". Vai nu jums izveidojas personiskas attiecības – caur mākslu tas ir iespējams! –, vai tās nemaz nav vajadzīgas. Mūsu pazīšanās minētās izstādes sakarā nebija gara un intensīva. Negribu uzdoties par vienu no viņas ilggadējiem draugiem un domubiedriem, kas viņu pazina daudz labāk. Tomēr – Birutai Dellei patika sarunāties. Viņa uzreiz lika priekšā pāriet uz "tu". Atvainojās, ka ir nerunīga, jo esot atradinājusies. Tomēr viņa runāja daudz, bija asprātīga un trāpīga. Viņu nebiedēja melnais humors. Kad atkal tikāmies, viņa sacīja: "Vilni, tu nemaz nezini, ka toreiz es turpināju ar tevi sarunāties – savā galvā!" Ruta, es turpināšu ar tevi sarunāties! Sirdī.
Atvadīšanās no gleznotājas Birutas Delles notiks sestdien, 1. februārī, no plkst. 12.00 līdz 13.00 Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes evanģēliski luteriskajā baznīcā, pēc tam plkst. 14.00 no Rīgas 1. Meža kapu vārtiem mākslinieces pavadīšana pēdējā gaitā uz Mākslinieku kalniņu.