Gruzija pēcpadomju laikā ir pieļāvusi vienu politisko kļūdu pēc otras, taču par spīti tam šī valsts ir viena no visdemokrātiskākajām valstīm savā reģionā. Būtu ļoti žēl, ja gruzīni izvēli iet rietumnieciski demokrātisko ceļu valsts attīstībā pēc kāda laika pieskaitītu pie vienas no savām kārtējām vēsturiskajām kļūdām. Jau pirms kara ar Krieviju Gruzijas viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem attīstībā bija iekšējās pretrunas un valsts sadalīšanās pēc etniskā principa, kas valsts teritorijā iezīmēja no galvaspilsētas neatkarīgus reģionus - Abhāziju un Dienvidosetiju. Šī valsts sadalīšana, neskaidrās robežas, Krievijas militārā klātbūtne, faktiskā teritorijas zaudēšana rada tik daudz sāpīgo punktu Gruzijas politikā, ka tādai valstij kā Krievijai ir ļoti viegli pastāvīgi uzturēt spriedzi - neļaujot Gruzijai ekonomiski un politiski attīstīties un uzturot tās tēlu kā ne pārāk drošu un uzticamu partneri ES un NATO, kur tā šobrīd tiecas.
Lai izkļūtu no šīs situācijas, Gruzijai nepieciešams spēcīgs partneru atbalsts, jo viena tā galā ar savām problēmām netiks. Atbalsts ir, taču tas ir tikai tik liels, lai saglabātu Gruzijas demokrātisko virzību, tomēr nav pietiekams, lai spētu pilnībā vai pat daļēji risināt esošos konfliktus. Lai šajā jautājumā notiktu kāds progress, Gruzijas problēmai būtu jābūt vienam no galvenajiem jautājumiem jebkurā drošības forumā, oficiālās valsts vizītēs, kas saistītas ar Krieviju, un reālos finanšu un politikas pasākumos Gruzijas teritorijā un tās robežai piekļautās valstīs. Taču, kā redzam, šāda rīcība izpaliek. Vadošā tendence attiecībās ar Krieviju ir nostājai – „noklusēsim atšķirīgo, uzsvērsim kopīgo”, līdz ar to Gruzijas jautājumu apejot un atstājot tā risināšanu uz kādu vēlāku, nekonkrētu laiku. Kaut kad sazin kad! Taisnības labad jāsaka, arī partneri ne vienmēr var paļauties uz pašu Gruziju, kas savos lēmumos bieži vien vadās no emocijām, nevis pārdomātām darbībām.
Gruzijai faktiski ir neiespējami atgūt kontroli pār Abhāziju un Dienvidosetiju. Pirmkārt, tādēļ, ka Krievija to neļautu, otrkārt, arī Rietumu partneri nav gatavi aktīvi iesaistīties jautājuma atrisināšanā. Treškārt, pagaidām Gruzijai īsti nav ko piedāvāt šiem reģioniem. Tajā pašā laikā atteikšanās no tiem būs politiskās karjeras beigas jebkuram Gruzijas politiķim. Līdz ar to vismaz tuvākajā laikā nav sagaidāms, ka Gruzija atzīs savu reģionu suverenitāti, lai dzīvotu un skatītos tālāk nākotnē. Gruzija, protams, var mēģināt atkal ar militāriem līdzekļiem pakļaut osetīnus un abhāzus, taču bez sabiedroto iesaistes tas nav iespējams, un diez vai laikā, kad dažas NATO valstis pārdod Krievijai militāros kuģus, tās būtu gatavas iesaistīties militārā konfliktā ar Krieviju dēļ mazas valsts Eiropas perifērijā. Miermīlīgā ceļā Krievija neļaus Abhāzijai un Dienvidosetijai, kas nu jau pilnībā ir atkarīgi no tās labvēlības, tuvoties Gruzijai, pat ja šie reģioni to pēkšņi vēlēsies. Gruzijai būtu jāmēģina sevi padarīt par pievilcīgāku partneri separātistiem (kā Krievija), taču bez nopietna Rietumu valstu politiskās un finansiālās iesaistes tas atkal nav iespējams.
Faktiski diemžēl ir izveidojusies situācija, ka no pašas Gruzijas nekas īpaši atkarīgs nav, lai ko tā arī darītu. Krievijai vienmēr būs pietiekami daudz iespēju valsti turēt pastāvīgi nestabilā stāvoklī. Savukārt, rietumi Gruzijas situācijā iesaistīsies tikai pa pusei, lai saglabātu tās demokrātiskumu un neļautu Gruzijai kļūt par Krievijas sastāvdaļu, bet tai pašā laikā nesaasinātu savas attiecības ar Krieviju.Gruzijai atliek attīstīties iespēju robežās un gaidīt. Gaidīt, kamēr pasaules politikā notiks kādas izmaiņas. Kā teica viena mana paziņa - prognozējot jebkuru situāciju, ir jāņem vērā arī neparadzemais, tas, kas var mainīt situāciju globālā mērogā. Lai tā būtu ekonomiskā krīze, jauna politiskā filozofija vai citplanētiešu ierašanās. Var notikt lietas, kas nav saistītas ar konkrētu esošo politisko situāciju vai konkrēto ģeogrāfisko novietojumu. Izmaiņas noteikti pavērs arī ceļu jauniem risinājumiem, kā arī, iespējams, jaunām kļūdām.
Tikmēr Latvijai jāturpina atbalstīt Gruzija tās ceļā uz savu brīvu, demokrātisku un neatkarīgu valsti - pat ja finišs šai maratonā vēl nav redzams.