Tā nu sanācis, ka pēc neatkarības atgūšanas paveiktā sakārtošana, sakopšana un attīstīšana Vecrīgu padarījusi par gluži nemīlīgu vietu, kur cilvēkus galvenokārt aicina pieēsties, piedzerties un iepirkties. Man vienmēr ir mazliet kauns, ja kāds tūrists lūdz pastāstīt, kā tikt līdz Rātslaukumam, un nekad nav laika un drosmes mēģināt viņiem piedāvāt aizdoties pastaigāt pa daudz humānāku vietu, piemēram, Pļavnieku bērzu birzīm, pie viena baudot padomju blokmāju apjomu ritmiku saulrietā.
Biržas restaurācijā esot četru gadu laikā iztērēti ap 15 miljoniem latu. Pārcilājot atmiņā visādus pēdējos apmēram desmit gados atklātos jaunos un atjaunotos objektus, šķiet, birža ir viens no nedaudzajiem vai varbūt pat vienīgais sabiedriskais objekts Rīgā, kur tos ieguldījumus var sajust, pat ja nevar profesionāli novērtēt. Neesmu jau nekāds ne būvnieks, ne restaurators. Lai cik banāli tas neizklausītos, biržā smaržo pēc īstuma. Labu brīdi domāju par īsto vārdu, un nekas īstāks par īstumu prātā nenāca, atceroties visas tās grīdas dēļu smaržas, atjaunotās akmens flīzes, rūpīgi protezētos logu rāmjus un misiņa kliņķīšus - viens redzami vecs, mazliet raibāks par otru - jaunu un spožu.
Šķiet, tas arī ir galvenais kritērijs, ko neiztur Vecrīga kopumā un kāpēc birža tik ļoti izceļas. Jaunu lētu materiālu un dizaina risinājumu proporcija ar vēsturisko vidi nejauki griežas acīs, degunā un «pirkstu galos».
Otrs iemesls, kāpēc šķiet, ka beidzot vienā sabiedriskā namā Vecrīgā tiešām varēs justies cilvēcīgi, ir pieklājīgais un diskrētais tonis, kā birža mūs uzrunā. Viņa gan piedāvā apskatīt visādu mākslu, un gan jau mūsu e-pasti vēl noslīks izstāžu un pasākumu relīzēs. Tomēr sajutos tur tik labi tāpēc, ka biržai no manis neko nevajag, ka man tur ir vieta, arī ja nemaksāju par biļeti, lai apskatītu mākslu, arī ja man nav naudas, lai pusdienotu Ostas skatu kafejnīcā, arī ja mani neinteresē elegantās muzeja suvenīru līnijas, kaut gan tas viss pieder pie jaukā «kā ārzemēs» komplekta. Es varu braukt ar stikloto liftu uz bibliotēku, vest bērnu uz kaut kādām bēbju mākslas programmām un vienkārši šķērsot kvartālu no Doma laukuma uz Mazo pils ielu vai lietus laikā paslēpties ar stiklu apjumtajā iekšpagalmā.
Un, nopērkot biļeti, varēšu ne vien skatīties mākslu, bet arī ļoti skaisti neskatīties, proti, pasēdēt skatu istabiņā, baudīt īpašo gaismu un jocīgo cita skata punkta sajūtu, raugoties no augšas uz jezgaino pastkaršu vecpilsētu.
Dīvaini jau sanāk - līdz šim Vecrīgā tikai baznīcās varēja justies tik labi, un tieši tāpēc, ka tur nekas netiek ieguldīts.