Liepājas XVII–XIX gs. interjera muzejā Hoijeres kundzes viesu nams novembra beigās norisinājās konference Koka arhitektūras dzīvotspēja mūsdienu pilsētvidē.
Konferences saturā tika iezīmēts Liepājas interjera muzeja, vēsturiskā nama Kungu ielā 24, atjaunotnes piemērs. Tika izvērsta tēma arī par vēsturiskās koka apbūves dzīvotspēju, restaurācijas procesiem un problēmām, kas saistītas ar vēsturiskās koka ēkas uzturēšanu un atjaunošanu gan pilsētas, gan Latvijas, gan Skandināvijas valstu kontekstā. Ne mazāk svarīgs konferences tematiskais aspekts bija saistīts ar vēsturiskās koka apbūves kultūras mantojuma apzināšanu, novērtēšanu un izpēti. Katrai vēsturiskajai ēkai ir sava vēsture, leģendas, personības un notikumi, kas ietekmē arī paša nama dzīvotspēju un nozīmi. Skaists piemērs ir arhitektes Zaigas Gailes stāsts par ēku Rīgā, Blaumaņa ielā 19, – ko var atklāt viena pilsētas graustu sarakstā ievietota māja, ja izlemj to nenojaukt un izpētīt tās vēsturi!
KDi uzrunāja vairākus konferences dalībniekus, nozares profesionāļus, kas dalījās savā pieredzē un atbildēja uz jautājumiem:
Vai sabiedrībā ir mainījusies attieksme pret koka arhitektūras mantojumu? Kāds ir koka arhitektūras potenciāls laikmetīgajā arhitektūrā?
-2sl.jpg)
AR KONCEPTUĀLU PIEEJU
Sintija Vītoliņa, Kuldīgas vecpilsētas pārvaldības speciāliste
Kuldīga ar šo tēmu ir saistīta ļoti cieši, jo Kuldīgas materiālais mantojums, kas nu jau ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, ir vairāk nekā 400 koka ēku. Tas uzliek milzīgu atbildību pilsētai un arī pašvaldībai, kā dzīvot ar šādu mantojumu un kā to apsaimniekot. Pirmām kārtām pašvaldībā tiek izstrādāts lielais mērķis, kam tiek pakārtota visa pilsētvides sistēma, vietējo iedzīvotāju iesaiste, apdzīvošanas un mantojuma kopšanas sistēma. Vairāk nekā pirms 20 gadiem izvirzot milzīgo mērķi par UNESCO Pasaules mantojuma vietas statusa iegūšanu, mantojums ir ticis un tiek saglabāts ar konceptuālu pieeju. Bieži vien zinām, kā tas ir izskatījies senāk, bet nesaprotam, ka ikviens cilvēks to izprot citādi, balstoties savā izglītībā, rocībā un citos faktoros. Jau startējot uz UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālo sarakstu, iezīmējām ļoti svarīgu lietu, ka nevar būt tāda attieksme – kā es gribu, tā daru. Uzreiz arī stājās spēkā UNESCO konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Tā paredz galvenos virzienus, ko mēs vēlāk pārvaldībā nosaucām par četriem vaļiem un kas tiek apzināti iestrādāti gan plānošanas dokumentos, gan finansējuma paredzēšanā. Šogad septembrī UNESCO Pasaules mantojuma centrs nominācijā uzsvēra tieši Kuldīgas apsaimniekošanas un pārvaldības sistēmas sadaļu, kas ir veidota ļoti rūpīgi un ilggadēji.
Liepājas konferencē prezentējām četrus lielos vaļus. Primārais ir izpētes darbs – saprast, kas mums pieder, no kura gadsimta, kā tas ir izskatījies vēsturiski un kā izskatās tagad. Otrais – mantojuma aizsardzība. Cenšamies dažādus plānošanas dokumentus un saistošos dokumentus sakārtot tā, lai tiktu paredzēta īpaša pieeja un attieksme pret mantojumu. Lai tas tiktu restaurēts, nevis nomainīts vai nojaukts. Trešais valis ir izglītošana un sabiedrības iesaiste. Tam ir bijusi vislielākā nozīme ilgtermiņā. Ir notikusi pašā vecpilsētas centrā dzīvojošo ēku īpašnieku attieksmes maiņa, mainījusies attieksme arī apsaimniekotājiem un visiem, kam ir kāds sakars ar īpašumu teritorijā, kurai ir īpašs statuss. Ceturtais – stāstīšana par mūsu sasniegumiem ceļ arī iedzīvotāju pašapziņu, viņi jūtas piederīgi un spējīgi kaut ko ietekmēt.
Katrai vietai, kam sākam ķerties klāt, ir koncepcija. Kuldīgā ir pat apzaļumošanas koncepcija, ir izpētīti senie augi, kuri ir bijuši pilsētvidē, māju īpašnieku iekšpagalmos. No šī vēsturiskā pētījuma tālāk jau tiek veidoti pilsētas apstādījumi. Visa informācija ir brīvi pieejama mūsu iedzīvotājiem Kuldīgas novada mājaslapā. Nav tā, ka atmodāmies vienā rītā un sapratām, ka tā vajag. Tas ir ļoti, ļoti garš stāsts. Tas sākās ar brīvās Latvijas atjaunošanu vēl visai ekstrēmos apstākļos. Cilvēkiem savās vēsturiskajās mājās tolaik gribējās viņu izpratnē mūsdienīgu materiālu – plastmasas logus. Bija jāmācās arī no pasaulē notiekošā. Sākums bija ļoti grūts. Nekas nenotiek pats no sevis. 90. gadu sākumā bija precedents, ka galvenajam arhitektam draudēja un pa nakti mēģināja nomainīt logus. Vēlāk, attīstoties komunikācijai ar sabiedrību, iedzīvotāji tika ievilkti sadarbības procesā. Viens no šādiem mēģinājumiem bija 2010. gadā atvērtais Kuldīgas Restaurācijas centrs. Šai iestādei bija jābūt pilnīgi neatkarīgai no būvvaldes. Bija jārada cilvēkiem patīkama sociālā atmosfēra, sarunu un iesaistes gaisotne, vieta, kur varētu konsultēties par koka logiem, durvīm, dažādām detaļām, par visu, kas saistīts ar vēsturisko ēku kopšanu, projektu rakstīšanu un finansējuma piesaisti. Kuldīgas Restaurācijas centram ir bijusi milzīga nozīme, un 2013. gadā tas saņēma Europa Nostra balvu. Kuldīgas Restaurācijas centrs ir buferzona, kurā visas puses satiekas neitrālos ūdeņos un domā, kā labāk izdarīt.
EKOLOĢISKI, VESELĪGI, ILGTSPĒJĪGI
Jānis Dripe, arhitekts
Rīga savā ziņā ir koka arhitektūras galvaspilsēta visu Eiropas galvaspilsētu kontekstā. Rīgas vēsturiskajā centrā ir apmēram pustūkstotis koka ēku. Rīgas centrā mēs varam runāt par koka arhitektūras ansambļiem: par Kalnciema ielas koka arhitektūras ansambli, Ķīpsalu, Mūrnieku ielu, Maskavas forštates arhitektūras potenciālu, koka ēkām Lienes un Krāsotāju ielas stūrī.
Tie ir sasniegumi un arī potenciāls. Tam par iemeslu bijusi padomju perioda ekonomiskā nevarība. Būsim atklāti – joprojām dzīvojam diezgan trūcīgā valstī, un tas arī ir ļāvis koka apbūvei saglabāties.
Kuldīga ir teicams piemērs Latvijas mērogā. Tas parāda, ka ar sistēmisku pašvaldības un profesionāļu sadarbību, dokumentēšanu un sabiedrības iesaisti mēs varam tikt līdz UNESCO Pasaules mantojuma vietai.
Mums ir jārunā par kara laikā zudušajām vērtībām Jelgavā. Taču jāmin arī labais piemērs – mazais koka ēku ansamblis, kurš tagad ir atjaunots un kurā ir atklāta arhitektūras biroja DJA veidotā ekspozīcija. Šie visi ir audzinoši, labi piemēri.
Var minēt arī Jūrmalas vasarnīcu potenciālu – attīstoties tirgus ekonomikai, pieaug cilvēku vēlme dzīvot Jūrmalā. Atdzimst vasarnīcu arhitektūra kā īpaša vērtība. Arī Liepājas vēsturiskā centra apbūve un jūras vasarnīcu komplekss, ostmalas koka arhitektūra. Šie ir labie piemēri, kas vieš cerību. Arī sabiedrība maina savu viedokli.
Koka izmantošana arhitektūrā šodien ir modīga, jo tas ir ekoloģiski, veselīgi un ilgtspējīgi.
Tā ir gan misija, gan gudra pašvaldības rīcība. Ja pašvaldība metodiski, ar tiesisku paļāvību strādā ar sabiedrību, var sanākt labi rezultāti. Kuldīgā ir radīta ne tikai likumiskā bāze, bet arī iespēja cilvēkiem pašiem līdzdarboties. Kuldīga bija pionieris līdzfinansējuma ziņā tajos gadījumos, kad cilvēki bija ar mieru atjaunot savus īpašumus. Tā programma ir sākusies arī Liepājā. Ar pašvaldības atbalstu šī lieta ir sākusi kustēties arī Aizputē. Pašā pilsētas centrā plānojuma struktūra ir saglabājusies nemainīgi no XVII gadsimta. Aizputes centrā ir trīsstūris, sava veida rezervāts – pie baznīcas, dzirnavu dīķa un pils. Tas ir unikāls koka ēku arhitektūras ansamblis. Kuldīga jāmin kā pionieris, Liepāja un Aizpute seko, šajās pilsētās pašvaldības līdzfinansē centienus atjaunot koka ēkas pareizi, autentiski, sistēmiski. Un, ja cilvēki zina, ka tas turpināsies, ka tas nebūs vienu vēlēšanu solījums, var panākt rezultātu.
Runājot par koka izmantojumu laikmetīgajā arhitektūrā, no elegantā MADE projektiņa – koka biroja ēkas Lizumā – varam nonākt pie skandināvu pieredzes.
Miķelis Putrāms ir pastrādājis Dānijā un smēlies pieredzi. Skaisti MADE to izmantojis arī Saldus Mūzikas skolā. Ja jūs meklētājā ierakstīsit "koka arhitektūra" Zviedrijā vai Austrijā, tad atradīsit ne tikai skaisti atjaunotas vēsturiskās mājas, bet arī jaunbūves. Šobrīd pasaulē jau atbilstoši likuma ietvaram var radīt koka konstrukciju augstbūves. Austrieši bija savā ziņā pionieri. Spilgtus piemērus varam atrast arī Šveicē. Skandināvijā, Vesterosā, ir vairākas 12 stāvu koka būves. Šodienas paneļi dod iespēju radīt noturīgas konstrukcijas, koks pēc savām īpašībām patiesībā ir vislabākais būvmateriāls. To lieliski pierādīja Uldis Lukševics ar savu komandu, veidojot cirka ēkas kupolu un ar koka paneļiem radot pilnīgi noturīgu koka konstrukciju. Eiropas būvniecības praksē tas ir pat savā ziņā unikāls piemērs.
PRASMJU MANTOJUMS
Uģis Kaugurs, Liepājas pilsētas galvenais arhitekts
Es konferencē runāju mazāk par restaurācijas daļu, vairāk par koka tradīcijas projicēšanu nākotnē. Domāju, ka to var teikt par visu Latviju – nav tik slikti kā kādreiz, kad publiski un oficiāli valdības politikas līmenī tika postulēts, ka koka arhitektūra ir pagātnes mantojums. Tas mazliet ir uzlabojies. Lielā mērā attieksme pret mantojumu izriet no īpašnieka materiālajām iespējām. Kopējā lieta ir ļoti pragmatiska, it sevišķi, ja īpašniekam šī māja ir gadījusies netīšām. Lai cik mums tas liktos vulgāri – uzbūvēt jaunu māju ir lētāk un ērtāk. Lai cik mēs runātu par augstām matērijām, pamatlīnija ir jāsamēro ar šo vienkāršo rēķinu. Jautājums ir – cik daudz cilvēks ir gatavs investēt savu naudu un laiku, beigu beigās – arī dzīves vērtības tajā, lai atjaunotu kaut ko vecu, kas varbūt nebūs tik ērts un atbilstošs šodienas priekšstatam par komfortu. Var dziedāt profesionālus ditirambus veco māju saglabāšanai, bet pastāv šis vienkāršais rēķins. Pilsēta, kurā ir vēsturiskā apbūve, protams, ir interesantāka. Tas ir svarīgi arī prasmju mantojuma aspektā. Amatniecības ziņā mēs daudzas prasmes zaudējam. Ja nav restaurācijas kā amatniecības daļas, rūpnieciskajā ražošanā šīs prasmes var pazust. Vienu otru reizi ārēji pavisam necilai ēkai ir neatbilstoši greznas durvis vai iekšā kaut kādi rotājumi. Grūti saprast, vai tā ir bijusi kurzemnieciska vēlme dižoties vai tā laika meistari citādi nemaz nemācēja. Līdzīgi kā aizbrauc uz Murāno – tur Murāno stikls ir gandrīz katrā mājā. Mums nekā cita nav, piedodiet! Parastam cilvēkam koka mājas restaurācija ir liels varoņdarbs, upurēšanās un misija. Daudz esam zaudējuši, bet ir arī daudz cilvēku, kuri vēlas atjaunot un saglabāt vērtības, ko nevar uztaisīt šodien no jauna.
Ar Kuldīgu necenšamies salīdzināties, bet ik pa laikam arī Liepājā vēl atrodam vērtīgas koka mājas, kurām kaut kas ir uzknibināts virsū. Kad vienas vai otras mājas atjaunošanā ir vajadzīgs padoms, mēs lietojam arī Kuldīgas metodiskos materiālus. Tie ir ļoti labi.
Nav nepieciešama abstrakta vēstures fetišizācija (tīšām pārspīlēju), šodienas arhitektūrā kokam ir liels potenciāls. Starpkaru Latvijā valsts izdeva pamācību brošūras, piemēram, Mazmāju būvētāji (tās nav domātas tualetes, bet mazās ēkas), ne tikai ar praktiskiem padomiem būvniecībā, bet vispār ekonomikā. Respektīvi, mudināt uz dzīves uzlabošanu, būvējot mājokli saviem spēkiem. Tas atkal ir svarīgi šodien, jo ar kredītiem, it īpaši ārpus Rīgas, ir sarežģīti. Savas mājas būvniecība ir pieņemamākais risinājums tiem, kuriem ir vajadzīgs mājoklis. Atšķirībā no mūra nama koka māja ir daudz piemērotāka būvniecībai pašu spēkiem. Pagaidām tas ir uz papīra, bet gatavojamies palaist arī vienu rūpnieciski ražotu koka dzīvojamo māju projektu. Ar šādām mājām ir pilna Skandināvija. Ugunsdrošības aspekts ir svarīgs, bet pamazām arī mūsu ugunsdrošības speciālisti pieņem – un līdz ar to arī normatīvā bāze –, ka koks tomēr ir labs materiāls. Īpaši šodienas tehnoloģijās – līmētais koks. Tam var panākt tādas īpašības, ka nodeg viss, bet koks atšķirībā no metāla un betona nedeformējas. Koka māja noturas daudz ilgāk, un tas nodrošina iespēju izglābties.
VIENAS MĀJAS STĀSTS
Zaiga Gaile, arhitekte
Attieksme pret koka arhitektūras mantojumu sabiedrībā noteikti ir mainījusies. Koka mājas vairs neuztver par veciem graustiem un būdām, kam nav vērtības. Šodien atskatoties saredzu, ka par lūzumu sabiedrības un varas attieksmē var uzskatīt Starptautiskās Pieminekļu aizsardzības organizācijas Europa Nostra koka arhitektūras konferenci 2001. gada septembrī Rīgā. Plašā konferences publicitāte, ārzemju ekspertu klātbūtne, sarunas ar valsts augstākajām amatpersonām, grāmatas Koka Rīga iznākšana – šis pasākumu kopums iedarbojās un lika sabiedrībai uz savām vērtībām paskatīties citām acīm. Nenoliedzams ir arī ilggadējais nevalstiskās organizācijas Latvia Nostra ieguldījums.
Uzrāvām Kalnciema ielu, sākām Ķīpsalu, iesākās kustība arī Kuldīgā, Liepājā, Cēsīs, Aizputē un citās pilsētās. Problēma ir tāda, ka šīs mājas kļūst arvien vecākas un, ja tur nekas netiek darīts, tās nonāk arvien sliktākā stāvoklī. Kapitāla koka ēku atjaunošana, kas ietver pamatu, koka struktūras un jumta nostiprināšanu, prasa lielus ieguldījumus.
Hoijeres kundzes viesu namā Liepājā ir ieguldīti trīs miljoni. Šajā jautājumā pilsētām un valstij nav politikas – līdz tam mēs netiekam, lai atbalstītu koku māju īpašniekus, kuri grib savas mājas atjaunot. Valsts kultūrkapitāla fonds dažus tūkstošus iedod izpētei, labi, ka mājas vismaz tiek dokumentētas.
Rīgā koka māju paliek arvien mazāk. Attīstītāji cīnās, lai dabūtu nost katru koka māju, jo, pēc viņu domām, tur nav nekāda biznesa. No otras puses – var arī redzēt, kā šīs mājas atplaukst. Brāļi Dambergi Kalnciema kvartālā ir uzskatāms piemērs. Visi priecīgi, un visiem tas patīk. Viņi iedeva tādu kā grūdienu – ka tas ir skaisti, cik jauki tādā mājā ir dzīvot. Ik pa laikam man kāds atkal atskaitās, kā viņš kaut ko ir saremontējis.
Es šobrīd restaurēju trīs mājas Ķīpsalā un vienu Rīgas centrā, Blaumaņa ielā 19.
Esam tikuši līdz jumtam. Tur mēs darām ļoti rūpīgi, kā nākas.
Stāsts par šo māju ir tik neparasts! 2017. gadā jau bija saskaņots būvprojekts tās nojaukšanai, lai pagalmā uzbūvētu piecstāvu īres namu. Māju ar visu saskaņoto projektu nopirka itāļu uzņēmēja Emanuela Barilla.
Liepājas konferencē pastāstīju šo vienas koka mājas stāstu, jo man likās, ka Latvijas cilvēkiem ir jāzina, ka viens izglītots un bagāts cilvēks no Itālijas var būt ieinteresēts un saskatīt koka mājas vērtību.
Emanuela Barilla ir izaugusi pie vecmāmiņas Venēcijā. Viņa ir no ģimenes, kam pieder uzņēmums Barilla – lielākais makaronu ražotājs pasaulē. Līdzās ir arī personīgs stāsts – draudzība ar baletdejotāju Mihailu Barišņikovu. Emanuela Barilla Rīgā ir bijusi vairākas reizes, viņa palīdzēja Barišņikovam strādāt ar lomu izrādē Baltais helikopters Jaunajā Rīgas teātrī, kur konsultēja itāļu valodas lietojumu.
Pastaigā pa Rīgu viņi iet pa Blaumaņa ielu, un Barišņikovs rāda uz veco koka namu: "Šajā mājā bija baleta studija. Man šeit septiņu gadu vecumā pateica, ka es būšu liels dejotājs. Nez vai tur vēl kaut kas būs? Tā māja jau tāda noplukusi."
Emanuela apskatās, ka uz mājas fasādes ir uzlikts plakāts "pārdod", un māju nopērk, nezinot, vai tajā vēl ir studija, kam tā māja pieder un cik maksā. Pasaciņa! Pirms trijiem gadiem maijā saņēmu vēstuli no Itālijas – vai es būtu ieinteresēta sadarboties. Emanuela uz Rīgu atbrauca septembrī. Viņa man sāka stāstīt, es vispār neko nesapratu, jo tas likās kaut kas neticams. Tad jau māja bija nopirkta, bet iekšā viņa vēl nebija bijusi. Viņa gribēja Mišam sagādāt pārsteigumu, dāvanu La Casa di Musica (Mūzikas māja).
Starptautiskā kultūras projekta La Casa di Musica mērķis ir atbalstīt talantīgus Latvijas bērnus un jauniešus. Ievērojami mūziķi un mākslinieki, kuri viesizrāžu laikā dzīvos mājā, sniegs konsultācijas, vadīs meistarklases, rīkos nelielus koncertus, izstādes un konkursus jaunajiem māksliniekiem.
Mājas atjaunošanā septembrī bijām tikuši līdz spāru svētkiem – tradīcijai, kas Itālijā netiek atzīmēta. Mājas īpašniece piegāja tam ļoti nopietni un atveda no Itālijas ārkārtīgi skaistu vainagu no vārpām, kuras izmanto makaronu ražošanā.
Pēc projekta piedāvājuma sākām pētīt mājas vēsturi. To 1873. gadā ir cēlis aptiekārs Augusts Valters kā divstāvu māju ar pagrabu un četriem dzīvokļiem, un, visticamāk, viņš arī pagalmā iestādīja liepu. 1901. gadā šo māju nopirka poļu studentu korporācija Arkonia. Izrādās, poļu turīgo vecāku bērni brauca uz Rīgu studēt mūsu polittehnikumā. Poļu bija tik daudz, ka viņiem vajadzēja māju, un šo namu nopirka princis Konstantīns Staņislavs Svjatopolks-Četvertinskis. Mājā atradām pat dēlīti ar prinča parakstu... Poļi 2. stāvā savienoja divus dzīvokļus un uztaisīja ļoti skaistu, lielu zāli, kur viņi rīkoja sapulces un saviesīgus pasākumus. Mājas griestos atradām pat ložu pēdas!
Šogad pavasarī poļi atbrauca uz Rīgu, un mēs izstaigājām māju. Poļi gribētu, un mājā noteikti būs saglabātas liecības par korporācijas Arkonia periodu.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas māja nokļuva valsts īpašumā, un 1919. gadā to piešķīra Latvijas Sieviešu palīdzības korpusam. Bija Pirmais pasaules karš, bermontiāde, bija daudz bāreņu un atraitņu. Mājā darbojās zupas virtuve, kurā baroja karavīrus. Organizācijas patronese bija prezidenta Čakstes kundze, darbojās redzamākās sievietes: Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kundze Justīne Čakste, ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica kundze Anna Fīlholde, Lizete Skalbe, Klāra Kalniņa, Maija Cielēna, Frīda Olava, Līna Barona. Man ir skaistas bildes, kurās viņas redzamas kā žēlsirdīgās māsas pie ievainotajiem karavīriem. Ivande Kaija izlūdzās Ulmanim atļauju, ka viņa izveidos Latvju sieviešu zelta fondu. Tas no iedzīvotājiem vāca vērtslietas, lai par tām būtu iespējams iegādāties ieročus, kara materiālus un pārtiku. Kopbildēs ir redzams, ka zālē ar viņām kopā pulcējās arī kungi, Leonīds Vīgners vadīja dāmu kori. Tad, kad norima karš, Sieviešu palīdzības korpuss tur atvēra mākslas salonu. Atraitnes mācīja arī aust. Mājā uztaisīja lielu vitrīnu, lai darbus varētu pārdot. Vīri bija krituši, un bija nepieciešami iztikas līdzekļi. Tad uznāca Otrais pasaules karš, kādu laiku māja bija pamesta, bet vēlāk tajā ierīkoja sadzīves pakalpojumu darbinieku bērnu kultūras namu ar baleta novirzienu.
Mamma Mišu tur aizveda 1962. gadā. Skolotāja no Maskavas teica – tu būsi liels. Nākamreiz, kad Miša atbrauca, abi ar Emanuelu atkal gāja pa Blaumaņa ielu, viņš skatījās uz to logu un prasīja: "Nez kas te ir?" Emanuela teica: "Varbūt tu gribi ieiet iekšā paskatīties?" Miša brīnījās – kā tas varētu būt iespējams?! "Nu, man ir atslēga," Emanuela atbildēja. Barišņikovs iegāja tajā mājā un raudāja. Tur bija viņa studija vēl ar visu stangu un spoguļiem.
Ko es vēl vairāk varu piebilst? Dzīve ir skaista, ja tu skaties uz pasauli ar citām acīm.