Pasaule katru dienu mainās un spiež mūs kļūt elastīgākiem, mobilākiem. Mūsdienu informācijas pasaule ir visai neiecietīga pret ilgstošiem ieradumiem, tā spiež mūs pieņemt jaunus lēmumus, rada jaunas situācijas - pat ja mēs nevēlamies neko mainīt un gribam saglabāt visu pa vecam, tā mums neatstāj izvēli.
Stagnācija politikā ir salīdzināma ar trūdēšanu. Ja netiek nogriezta pūstošā kājā, viss ķermenis aizies bojā. Vienīgās zāles ir pārmaiņas! Ja pacients ilgstoši atsakās no ārsta padomiem, viņš nomirst, līdzīgi ir ar „kurlu” politisko organizāciju, kas neieklausās sabiedrībā un pati savos biedros.
Jau no pusaudžu gadiem darbojos dažādās sociāldemokrātiskās organizācijās un esmu gana daudz bijis klāt visās peripetijās, kas savulaik notika sociāldemokrātu vidū, it sevišķi LSDSP. Neskatoties uz ilgstošo ačgārno un tuvredzīgo rīcību, partijas neizpratni par sabiedrības politiskajiem procesiem, ilgu laiku saglabāju uzticību šai struktūrai un formai – LSDSP, kaut jau labu laiku tai nebija nekāda satura.
Nebija piedāvājuma sabiedrībai, nedz personību, nedz ideju, nedz risinājumu, pat ne reklāmas. Tas viss drīzāk atgādināja vāveri ritenī, kas skrēja kaut kur pilnīgi bezmērķīgi un pilnīgi atrauti no reālās pasaules un kas noraidīja visus mēģinājumus atgriezt kādu saprāta dzirksti. Tajā pašā laikā pasaulē, Latvijā notiek daudzi būtiski procesi, un sociāldemokrātiskā doma nereaģē uz tiem koordinēti kā politisks spēks, bet darbojas tukšgaitā - par to atbildība ir jāuzņemas LSDSP, tai skaitā man, kas tik ilgi ir cerējis, ka pienāks izmaiņas, un nav pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu- celt no jauna.
Ilgus gadus esmu stāvējis zem šī karoga, taču ir pienācis brīdis, kad jāpieņem lēmums izstāties un sākt ko jaunu.
Es nesaku, ka LSDSP ir īstie vai neīstie sociāldemokrāti. Tieši otrādi, vēlos teikt, ka organizācija var idejas tikai nest, nevis postulēt to piederību sev. Gadījumā, kad tā vairs nespēj šīs idejas nest un transformēt, to ir jāuzņemas darīt kādam citam.
Latvijā darba cilvēks ir nomaldījies. Viņš netic nekam, un pirmkārt pats sev. Visvairāk viņš netic valstij un politikai. LSDSP kā partijas uzdevums būtu bijis atjaunot šo uzticību, piedāvājot alternatīvas, bet diemžēl pēc pēdējā kongresa ir skaidrs, ka tas nenotiks.
Man personīgi ir skaidrs, ka LSDSP ir mirusi partija, kas iekūņojusies un kļuvusi par pašpietiekamu dīvaiņu organizāciju, kuriem nav vajadzīga saskarsme ar reālo situāciju. Saku to ar skumjām, jo vecākā partija Latvijā ir daudz ko izdarījusi mūsu valsts labā - palīdzējusi sagraut Krievijas impēriju, nodibinājusi Latvijas valsti, cīnījusies pret okupāciju trimdā un ne to vien... Taču nu šai vēsturei ir pielikts punkts! Jānāk jaunām dvesmām, jauniem risinājumiem, un to neviens apstādināt nevarēs!
Ar šo es paziņoju, ka izstājos no LSDSP. Es neizstājos no sociāldemokrātijas, es drīzāk aizeju no LSDSP, lai kļūtu par patiesāku sociāldemokrātu, par labāku pilsoni un veidotu sociāli taisnīgāku un brīvāku labklājības zemi - Latviju.