Paliks tikai lidojuma sajūta – rakstīja Ilmārs Blumbergs skicē Putns. Skicē no pēdējās skaitliski lielās 70 zīmējumu sērijas strūklakai, kuru Ķīpsalā Zuzānu ģimenes dārzā atklāja 2015. gada 17. augustā. Blumbergs vēl paguva izveidot apjomīgu Kalpotāja figūru. Arhitekte Zaiga Gaile tai redz vietu Jaunajā Rīgas teātrī. Te, Lāčplēša ielā 25, Dailes teātrī pa dienesta ieeju Blumbergu ieveda režisors Juris Strenga. Tolaik, 1969. gadā, mainījās teātra valoda. Pēteris Pētersons mēģināja Idiotu. Ipolita lomas tēlotājs Āris Rozentāls meta gludekli pret Kurta Fridrihsona dekorācijām, jo "sakņu rīvēs" nevar nospēlēt Dostojevska domu. Daudzus gadus vēlāk, jau būdams prom no Dailes, Blumbergs pieņēma par savu Rozentāla formulu – esi tāds, kāds tu biji, kad biji iemīlējies.
Sākumā balts gaismas punkts
Tāpat kā ar azaidu, Blumbergs dalījās radīšanas noslēpumā ar tiem, ar kuriem strādāja kopā. Tā bija darījuši viņa garīgie skolotāji: režisors Izrails Pekers, kurš sagatavoja Blumbergu diplomdarba izrādei Žanna d’Arka Krievu drāmas teātrī, un Pēteris Pētersons izrādē Spēlē, Spēlmani! Jaunatnes teātrī. Čaka Spēlmanī Blumbergs atrada mūžīgo dzinēju – es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis…
Izrāžu motīvi turpinājās Blumberga grafikās. Un otrādi – Blumberga idejas, kas īstenojās grafikā – Tat tvam asi/Tas tu esi – vai izdevniecības Liesma noraidītajās ilustrācijās Imanta Ziedoņa Epifānijām, atgriezās teātrī ar dubultu stiprinājumu. Ziedoņa Epifānijām un Ibsena Brandam ir viens kopīgs kapitāls – lielais kosmiskais sprādziens.
Brands ir pasaules teātra virsotne, kad sinerģijā saslēdzās visa Daile un iemirdzējās Jura Strengas mācītājs. "Sākt ar vispasaules sākumu. Sākumā balts gaismas punkts. Balta lode no tukšuma, zvaigznes. Beigt tikai ar saārdītu zvaigznāju. Brands stāv centrā. Deus caritas? Ar šo izrādi mēs jautājam – vai Dievs ir?" teica Blumbergs.
Jau nākamajā solī – Ādolfa Šapiro režisētajā Ibsena Pērā Gintā – skanēja – Dieva tev neatrast. Dieva nav. Pērā Blumbergs piedzīvoja ego galu: kad atnāk Pogu lējējs, laiks ir beidzies. Radās pašportreti uz pannas.
Blumberga – Raiņa Jāzeps un viņa brāļi vispirms parādījās kā izstāde E. Smiļģa Teātra muzejā un publikācija žurnālā Māksla. Teātrī to ņēma ļaunā. Viss bija atrisināts. Priekšplānā iznesta bedre, jūdu krāsu kods brāļu tērpos... Blumbergs izdomāja izrādi no koncepta līdz kostīma pogai – tā bija viņa dzīvā stihija. Ar aktieriem viņš negribēja strādāt, kā Brigaderes skopulis taupīja vārdus. Ja ko teica, tad precīzi. Jāzepa lomas atveidotājam Jānim Paukštello Blumbergs ieteica neēst gaļu. Lienei Kinčai, kad viņa ģenerālmēģinājumā dziedāja Valkīras Zīglindi, Blumbergs ar šamanisku skatienu injicēja drosmi un pārliecību par skaisto augumu. Blumbergam piemita apbrīnojama spēja iedvesmot ar domas skaidrību un garīgu tīrību.
Matērijā izšķērdīga un krāšņa
Blumberga ienākšana Latvijas Nacionālajā operā 1997. gadā, lai veidotu Aīdu, izvērtās par triumfu. "Vajag izcelt Māru," teica Blumbergs. "Viņa uzņēma visus triecienus." Sadarbībā Blumbergs nebija autoritārs, atceras režisore Māra Ķimele. Viņš ieklausījās režisorā un mainīja savu redzējumu tikmēr, kamēr gandarītas bija abas puses. Par izrāžu tapšanas grūtībām Blumbergs runāja negribīgi, lēni izvēlējās vārdus, pauzēja. Par nodevībām klusēja. Kad Blumbergs dusmojās, viņš neteica neko. Klusums ir ap viņa Rubinšteina Dēmonu, kura teksts tika publicēts grāmatā Es nemiršu bez komentāra. Operā viņš gribēja kaislību intensitāti, tādu kā futbola klubu Madrid Real un Barcelona izšķirošajā spēlē.
Parasti scenogrāfs neizvēlas, ko uzvest. Dailē Blumbergs ieteica iestudēt Stepes vilku, Latvijas Nacionālajā operā ar viņa iniciatīvu tapa Mocarta Burvju flauta. Mocartiāna vēlās pāri plūstoša, matērijā izšķērdīga un krāšņa. No fakta par Mocarta apbedīšanu masu kapā ar Viesturu Kairišu Blumbergs izveidoja īsfilmu Rīga 800. Burvju flauta. To parādīja Venēcijas biennālē. Uz tā paša viļņa radās arī Blumberga pēcnāves maskas.
Fantāzijas liesmas
Strādājot ar lielajiem vēstījumiem, Blumbergs pats kļuva par savas mākslas vielu un instrumentu, par kultūras fenomenu. Ar vienu roku vai abām vienlaicīgi. Ar plaukstu, ar visu ķermeni. Viņa liesmojošajā fantāzijā plauka mistifikāciju ziedi, nozīmju pārnesumi, biomorfi ambivalenti tēli. Savienojās nesavienojamais. Cilvēks – kalns, cilvēks – koks, cilvēks – putns. No punkta radās tauriņš, no mušas – lidmašīna, no lietus – vilnis, kas turpinās mākonī, kas kondensējas pilienā… No pabeigtības Blumbergs vairījās. Pieradis vēstījumam piešķirt vienotu laiktelpu, Blumbergs zibenīgi reaģēja uz nejaušību, noklausītas sarunas frāzi, datora "gļuku". No kļūdas radās pavediens uz nākamo gājienu. Blumbergs nejaušībām piešķīra nozīmi un ierakstīja tās kosmiskā musturā. Blumbergs nekad neko neatmeta, krāja motīvus, kas, mainoties kontekstam, ieguva jaunu mirdzumu. Bet izdomāti mērķi nedod piepildījumu. Viņš dzīvoja askētiski kā budisma mūks, kalpoja mākslai un ilgojās pēc absolūtās jēgas.
Savu biogrāfiju Blumbergs pirmo reizi izmantoja izstādē Logi Valsts mākslas muzejā, uzsverot politisko situāciju, ko iemiesoja Sibīrijas zemnīcā ieraudzītais mālderu ruļļa raksts. Izstādes Es nemiršu ciklā Visu laiku snieg Blumbergs vēlreiz atgriezās Sibīrijas bērnībā, skatienu vēršot uz sevi. Vistuvākais cilvēks bērnībā Blumbergam bija māte. Blumbergs iztaujāja nāves bailes, eksistenciālās robežas, aiz kurām beidzas cilvēciskā pieredze un sākas sakrālais noslēpums. Viņš ierakstīja sevi Melnās Madonnas klēpī un laika plūdumā, kurā cilvēks pats sev vairs nepieder.
Līdzjūtība visiem.