Jaunie dizaineri, to vidū arī mēs, dzīvojam laikā, kad radošais lidojums ir daudz vairāk ierobežots. Mēs nevaram teikt, ka tikai debesis ir mūsu robežas, atzīst nīderlandiešu dizaina biroja Studio Mieke Meijer dizaineri Mīke Meijere un Rojs Leterlē. Viņi šovasar bija pasniedzēji starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD Siguldā.
Studio Mieke Meijer pieder nīderlandiešu jaunajai dizaineru paaudzei. Studijas galvenā dizainere Mīke Meijere ir beigusi Eindhovenas Dizaina akadēmiju un attīsta tās absolventiem raksturīgo piegājienu dizainam. Studio Mieke Meijer negaida pasūtījumus, bet gan īsteno savus projektus. Mīke Meijere kopā ar partneri Roju Leterlē paši izgatavo darbus savā studijā Eindhovenā. Tie ir dažos eksemplāros pieejami, dažkārt tikai nosacīti funkcionāli priekšmeti. Studio Mieke Meijer sadarbojas ar Eiropas dizaina galerijām un arhitektu birojiem. Paralēli dizainam kompānija attīsta jaunu materiālu – pārstrādātu avīžpapīru, kas līdzinās koksnei un tiek dēvēts par avīžkoku. Dizaineri aicina kolēģus izmantot jauno materiālu un cer, ka reiz to lietos masveidā, piemēram, griestu apdares konstrukcijās.
Jūs abi šogad bijāt dizaina vasaras skolas MAD skolotāji un ikdienā esat mācībspēki Eindhovenas Dizaina akadēmijā. Kāpēc praktizējošiem dizaineriem ir interesanti būt arī pasniedzējiem?
Mīke Meijere. Ja tu esi dizainers, tu dzīvo savā burbulī – savā darbnīcā, uzmanību centrē pats uz sevi, es pat teiktu – esi ļoti egoistisks. Ja esi pasniedzējs, tavas uzmanības centrā ir studenti un viņu intereses, tu domā, kā viņus vadīt cauri studiju procesam, centies atklāt viņu talantu, pārliecināt par to un iedvesmot. Jā, man ir sajūta, ka pasniedzot es daru kaut ko labu sabiedrībai, kaut ko, kam ir lielāka sociālā atdeve nekā darbam savā studijā.
Roj, jūs pametāt pasniedzēja darbu, lai pievienoties Mīkei un kopā vadītu dizaina biroju.
Rojs Leterlē. Mīke ir profesionāla dizainere. Es dizainā esmu autodidakts, jo Eindhovenas Pedagoģiskajā tehniskajā augstskolā studēju būvinženierzinātnes. Esmu bijis pasniedzējs vairākās augstskolās un joprojām paralēli darbam mūsu dizaina birojā strādāju Utrehtas Universitātē Interjera arhitektūras maģistrantūras programmā.
Šķiet, tā ir mūsdienu izglītības tendence, ka bieži jaunie dizaineri tūlīt pēc studiju beigšanas paši kļūst par pasniedzējiem.
R. L. Man liekas, ka ir labi, ja augstskolās pasniedzēji ir gan pieredzējuši profesionāļi, gan arī jaunie talanti. Esmu novērojis, ka studenti bieži nolemj turpināt studijas maģistrantūrā tāpēc, lai varētu strādāt par pasniedzējiem. Skaidrs, ka jaunajiem dizaineriem mācībspēka darbs ir arī regulāru ienākumu gūšanas avots, bet pieredzējušie un atzītie dizaineri daudz vairāk var nopelnīt savās studijās. Nav arī tādas skolas, kurā varētu apgūt specializētu dizaina mācībspēka profesiju. Dizaina pasniegšana ir dalīšanās ar savu praktisko pieredzi.
M. M. Eindhovenas Dizaina akadēmijā gandrīz visi pasniedzēji ir arī praktizējoši dizaineri vai paralēli pedagoga darbam darbojas citur. Tas nozīmē, ka pasniedzējiem ir vairāki skatpunkti uz dizainu un tas ir interesanti studentiem. Vienīgi, tā kā man nav pedagoģiskās izglītības, man pietrūkst zināšanu, kā palīdzēt studentiem. Dizaina izglītība ir intensīva, un studenti bieži cieš no pārlieku liela stresa un spriedzes.
Pirms kāda laika sociālajos medijos uzšķīlās diskusija starp mākslas zinātniekiem un praktizējošiem arhitektiem par to, kurš drīkst un prot spriest par arhitektūru.
M. M. Teorētiķi dizainu piedzīvo mazliet citādi, skatot no cita redzesleņķa.
R. L. Mākslas zinātnieku, dizaina teorētiķu un kritiķu loma ir dizaineru paveikto ievietot vēstures un mūsdienu notikumu kontekstā, tas savukārt nav jādara dizaineriem. Viņu funkcija ir radīt, kritiķu uzdevums – vērot un analizēt.
M. M. Dizaineriem ir grūti pašu radītās lietas skatīt plašākā vēsturiskā, sociālā un estētiskā kontekstā.
R. L. Var būt tā, ka arhitekts uzprojektē kādu ēku un tā gan pašam, gan viņa kolēģiem formāli liekas ļoti laba, bet kritiķi pamatoti var norādīt, ka tai trūkst, piemēram, sociālās atdeves. Viņi pamana to, ko praktizējošie profesionāļi nespēj. Man šķiet, ka, piemēram, mākslai nav tiesību pastāvēt tikai pašai par sevi. Māksla eksistē kritikas dēļ – to kāds vēro un vērtē. Arī arhitektūra bez vērtējuma ir tikai arhitekta un pasūtītāja ego izpausme, kas nav ilgtspējīgs veids, kā strādāt.
Vai jūs paši lasāt dizaina kritiku?
R. L. Ir tā, ka kritiķi raksta tikai par tiem pieciem procentiem no visa dizaina, kas ir pašā topa augšgalā. Pārējie parasti paliek ārpus kritikas analīzes loka. Par mūsu darbiem labākajā gadījumā tiek publicēti apraksti. Ir atšķirība, vai vienkārši apraksta dizaineru darbus vai tos tiešām analizē.
Latvijas arhitektu vidū ir populāri nodalīt, ka tikai pieci procenti no uzceltā ir arhitektūra, bet pārējais ir ikdienas būvniecība. Vai tā var nodalīt arī dizainā?
R. L. Es nepiekrītu. Manuprāt, visi simt procenti uzceltā ir arhitektūra. Man liekas, ka var būt tikai laba vai slikta arhitektūra, vienalga, kādai funkcijai tā ir celta. Arī lielveikalam un rūpnīcas ēkai ir forma, vizuālais veidols, kas atbilst vai neatbilst tā funkcijai. Dizainā ir tieši tāpat. Citādi mēs varētu teikt, ka rūpnieciskais dizains nav dizains.
Britu dizainera Džespera Morisona paaudze vienmēr ir uzsvērusi, ka tās sapnis ir radīt visiem lietojamus masveidā ražotus rūpnieciskā dizaina produktus. Jaunā dizaineru paaudze pēc tā netiecas. Kas ir mainījies?
R. L. Džespers Morisons, Filips Stārks – tā ir dizaineru superzvaigžņu paaudze. Viņi ir no cita laika – laika pirms ekonomiskās krīzes. Šo mākslinieku karjera attīstījās pārticības situācijā. Jaunie dizaineri, to vidū arī mēs, dzīvojam laikā, kad radošais lidojums ir daudz ierobežotāks. Mēs nevaram teikt, ka tikai debesis ir mūsu robežas. Mums ir jāvelta vairāk laika izdzīvošanai, un tas maina arī ideālus. Mūsu sapnis nav būt par nākamo Morisonu vai Stārku. Mēs gribam izdarīt kaut ko būtisku, nevis būt slaveni.
Jaunā dizaineru paaudze ir zaudējusi ilūziju radīt produktus, kas der visiem? Viņi apzinās, ka dizaina produkti būs ekskluzīvi?
M. M. Protams, mēs arī saskaramies ar šo problēmu. Mūsu mērķis nav radīt dārgus priekšmetus, bet, ja tu dzīvo un strādā Nīderlandē un mēģini kaut ko radīt un izgatavot pats ar savām rokām, nekas lēts nesanāk.
Masu produkcija ir vienīgais veids, kā radīt kaut ko lētu, bet, manuprāt, tas nav ne mūsdienīgi, ne ilgtspējīgi. Mūsdienās ir mazāka vajadzība pēc lietām. Cilvēki meklē nevis jaunas lietas, bet jaunu pieredzi.
R. L. Mūsdienās gandrīz katrā lielākā Eiropas pilsētā ir sava dizaina skola. Pašlaik dizaineru ir daudz vairāk nekā XX gadsimta 60., 70. un 80. gados. Toreiz dizains bija jauna profesija. Stārks un viņa laikabiedri bija dizaina pionieri, un starp viņiem nebija lielas konkurences. Ražotāji paši viņus uzmeklēja sadarbībai. Mūsdienās dizaineru ir tik daudz, ka viņi visi nekādi nevar būt nodarbināti tikai rūpnieciskajā dizainā.
Mums katram ir jāatrod veids, kā izdzīvot, un mēs esam reālistiskāki. Ja kādam no mums būtu iespēja savu dizainu pavairot miljonos eksemplāru, mēs visi šādai iespējai piekristu. Nav tā, ka tā ir mūsu izvēle katru priekšmetu izgatavot tikai piecos eksemplāros.
Jūs arī gribētu, lai jūsu lietas tiktu ražotas miljonos eksemplāru?
M. M. Protams. Mēs zinām piemērus, kā dizaineri sadarbojas ar IKEA. Ražotājs izvirza savas prasības un ultimātu – dari tā vai mēs tevi atlaidīsim. Visi dizaineri piekrīt kompromisam.
R. L. Dizaineri grib ietekmēt pasauli. Sēžot laukos un izgatavojot skaistus priekšmetus, tu to nevari izdarīt. Ietekmēt pasauli vari, tikai radot priekšmetus, kurus izgatavo miljonos eksemplāru un kuri tikpat daudzu cilvēku dzīvi padara kaut mazliet labāku. Lai saņemtu šādu iespēju, dizaineri ir gatavi daudz kam piekrist un ar daudz ko samierināties. Protams, ja ražošanas process neizraisa apdraudējumu videi un ja rūpnīcās neekspluatē strādniekus.
Jūs paši izgatavojat savus darbus. Vai tas neierobežo? Jūs taču nevarat būt prasmīgi amatnieki ar visiem materiāliem un visās tehnikās?
M. M. Jā, mūsu darbu sākumpunkts bieži vien ir mums pieejamie resursi. Kad nodibinājām studiju, mums bija tikai keramikas apdedzināšanas krāsns. Taisījām visu, ko šajā krāsnī varēja apdedzināt. Kad nopelnījām mazliet naudas, ieguldījām to jaunās tehnoloģijās un iekārtās, jaunos materiālos. Tagad mums ir labi aprīkota darbnīca, ko tik un tā uzlabojam.
R. L. Manuprāt, tas ir jautājums par specializāciju un vispusību. Mūsu specializācija ir lietu izgatavošana, bet tajā, ko un kā izgatavot, esam vispusīgi. Mums ir priekšmeti no keramikas, stikla, koka, metāla un plastmasas. Mums materiāls nav prioritāte. Galvenais, lai tas atbilstu iecerētajai idejai.
M. M. Ja tu esi amatnieks, kas strādā ar vienu materiālu vai vienā tehnikā, ir grūti tikt ārā no konvencionālā veida, kā tu savas prasmes izmanto.
R. L. Taču, protams, specializācija piešķir tavam darbam to dziļumu un spēku, ko nevar iegūt, ja esi vispusīgs.
M. M. Man liekas, ka mūsu studijas darbiem varbūt pietrūkst šī dziļuma. Ceru, ka tas nāks ar laiku un pieredzi.
R. L. Ir vēl cita lieta – mums ir bail no baltas papīra lapas, bail kaut ko sākt pilnīgā tukšumā. Dažkārt var dzirdēt, ka balta papīra lapa ir skaistākais, kas var būt, jo tā ir iespēja, ka viss vēl tikai radīsies. Mums tukšums un balta lapa šķiet trakākais, kas var būt. Mums ir nepieciešams kāds sākumpavediens, kāds enkurs, pie kā turēties.
Ilgu laiku centāmies pārvarēt šīs bailes un radīt produktus tukšā vietā. Tagad tā vairs nemokāmies. Esam nonākuši pie atziņas, ka jāņem jau pasaulē esošas formas un jāieliek tajās jaunas funkcijas. Mēs neradām jaunas formas, bet pieņemam, ka tās jau eksistē. Mēs dizainējam tām tikai jaunas funkcijas. Šādu principu bieži izmanto arhitekti vēsturisku ēku pārbūvē.
Esat teikuši, ka strādājat starp dizainu un arhitektūru.
R. L. Jā, mūsu mēbelēm bieži vien pamatā ir arhitektūras konstrukcijas. Savā ziņā mēs savos darbos turpinām kaut kur citur jau izspēlētu estētiku. Mūsu darbi ir kaut kā esoša turpinājums.
M. M. Katram dizaineram savs darbības lauks ir jāpozicionē, jānorāda, kur tu esi dizaina kartē. Mēs starptelpā starp dizainu un arhitektūru jūtamies labi. Nesen izgatavojām kāpnes kādai privātmājai. Kāpnes parasti ir mājas tranzītzona, bet šajā gadījumā saimnieks to izvēlējās pārveidot par vietu, kur labprāt uzturēties. Mēs gan šīs kāpnes nesaucām par kāpnēm, bet gan par mēbeli, uz kuras var pakāpties. Ja tās nosauktu par kāpnēm, mums dizains būtu jāsaskaņo ar daudziem noteikumiem un regulējumiem.
R. L. Mēs dizainējam visu, izņemot ēkas. Mūs ļoti iedvesmo apbūvētā vide, kā arhitekti strādā, ēku konstruktīvie principi. Mēs darām to pašu, tikai mazākā mērogā.
M. M. Mums ir svarīgas priekšmetu un telpas attiecības. Man liekas, ka šīs attiecības ir nākamais solis mūsu darbībā – ne tikai iedvesmoties no arhitektūras, bet ar to mijiedarboties.
Kāpēc izlēmāt pēc studijām palikt Eindhovenā?
M. M. Eindhovenā dizaineriem ir ērta darba vide – darbnīcas īre nav dārga, apkārt ir daudz līdzīgi domājošu kolēģu. Pilsētā joprojām ir jūtams Philips mantojums. Te ir daudz apakšuzņēmēju, kuri agrāk sadarbojās ar Philips un joprojām spēj izgatavot visdažādākās lietas.
R. L. Te uzņēmumi ir pieraduši, ka pie viņiem nāk dizaineri un uzdod muļķīgus jautājumus. Eindhovenā uzņēmumi ir atvērti sadarbībai. Tā ir tradīcija. Ja es citur atnāktu pie kāda ražotāja ar pliku ideju, ko vēlos izmēģināt, turklāt ierastos bez naudas, lielākā daļa mani atraidītu, bet Eindhovenā pie šādiem dīvaiņiem ir pierasts un uzņēmumi labprāt piedalās eksperimentos. Šeit uzņēmēji saprot dizaina radīto pievienoto vērtību.
M. M. Ne velti saka: ja gribi apskatīt, kas nākamgad būs redzams Milānas Dizaina nedēļā, brauc šogad uz Holandiešu dizaina nedēļu Eindhovenā.
R. L. Holandiešu dizaina nedēļā Eindhovenā ir ierasts, ka dizaineri izstāda prototipus, nepabeigtus projektus un testē publikas reakciju, atsaucību. Strādāt Eindhovenā ir labi arī tādā ziņā, ka šeit apkārt ir kolēģi, kuri ir spēcīgāki, talantīgāki un labāki par tevi. Tā tu tiecies viņiem līdzi. Viņi ar savu vilkmi parauj tevi uz augšu. Būt dizaineram nekurienē ir daudz grūtāk.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
