Ja tomēr runā par tautsaimniecības kopējiem ieguvumiem, tad ir vientiesīgi cerēt, ka uzturēšanās atļaujas kļūs par ēsmu investoru piesaistei un Latvijā nogulsies līdzekļi ekonomikas sildīšanai. Jo vairāk tāpēc, ka uzturēšanās atļauju iegūšanu uzņēmējiem nodrošina jau pašreiz spēkā esošo Latvijas likumu gars un normas. Taču, kā redzams, to esamība nestimulē investēt tik un tā. Tātad cēloņi citu valstu uzņēmēju atturīgajai darbībai Latvijā ir citi. Uzturēšanās atļauja ne tuvu nav noteicošs faktors, tas varētu būt tikai papildus bonuss.
Ikvienam ir skaidrs – ja uzņēmējs redzēs iespēju nopelnīt Honkongā, Indijā vai Brazīlijā, viņš to darīs neatkarīgi no tā, vai uzturēšanās atļauja ir vai nav. Runa ir par biznesa vidi, par peļņas iespējām – mērogu, efektivitāti, tempu, risku un uzticamību. Ja neinvestē, tad tas nozīmē, ka Latvijā primāri nav šo vai citu priekšnoteikumu. Jūs varat pienest uzturēšanās atļauju uz paplātes, taču eksportsējīga ražotne tāpēc šeit neradīsies.
Tātad, ja Latvija vēlas risināt savas tautsaimniecības problēmas, jādarbojas mērķtiecīgi, strukturēti, ir jārada kārdinājums, jāpaaugstina interese investēt Latvijas ekonomikā, kuras mērķis ir augstas pievienotās vērtības produkcija, jānovērš faktori, kas traucē, mazina pievilcību.
Ir vismaz trīs lietas, kuras Pilsoniskā savienība jau ilgāku laiku uzsver, iesaka, bet valsts rīkojas nekoordinēti un neieinteresēti:
- lieli stimuli (investīciju atbalsts, valsts piedalīšanās marketingā, atbalsts MVU ar sertifikātiem, analīzēm, kooperāciju, ES līdzekļu pieejamības uzlabošana u.c.);
- skaidri spēles noteikumi: valsts programmas un stabilas nodokļu sistēmas iezīmes;
- signāls investoriem, ka nopietni Latvijā domā par tiesisko vidi un izglītības attīstību, kas dod garantiju, ka būs pieejams atbilstošs darbaspēks.
Valstij ir nevis jāsagaida, kad ekonomiskie procesi paši atjaunosies, bet aktīvi tie jāveicina, un jāpaātrina, tā teikt, jādiktē spēles noteikumi un temps. Tas neprasa daudz naudas, bet gan mērķtiecīgu procesu stratēģiju un vadību. Ja Latvija izšķirtos pielietot stimulu investīcijām ( piemēram, UIN terminēti krasi palielināti koeficienti nolietojuma aprēķināšanai reizē ar zaudējumu pārneses iespēju paplašināšanu), tad informāciju par to ir jāizplata pašu mājās, bet jo īpaši pasaulē, popularizējot to radītās iespējas. To, ka šāds atbalsts investīcijām jau darbojas turpat 10 gadus, izrādās nezina lielākā daļa uzņēmēju pašu mājās, nerunājot par ārvalstniekiem. Investīcijas veicinošo apstākļu sarakstā, kas ir pieejams Latvijas vēstniecībās, par minēto nav ne vārda. Tātad valstij ir jāveic arī līdzdalība mārketingā. Tas palielinātu uzticību valstij, prasītu ne tik daudz līdzekļu, cik sadarbību un ieinteresētību kopējas valsts un nozaru stratēģijas īstenošanā. Tas liecinātu par kopēju ekonomiskās sistēmas stabilitāti jeb labu veselību.
Diemžēl tās trūkums ir novedis pie kurioza, ka par ekonomikas glābšanas instrumentu kļūst uzturēšanās atļauja vai „no pirksta izzīsti” A.Šlesera piesolīti 1000 darījumi nekustamā īpašuma sektorā. Šādi darījumi ir tikai tuvredzīgu nekustamā īpašuma attīstītāju neveiksmju nelikvīdu mājokļu glābšanas pasākums. Tam maz sakara ar nodarbinātību, emigrācijas apturēšanu, drīzāk gan uzturēs spekulatīvas cenas nekustamo īpašumu tirgū Rīgā un tās tuvumā.