Atbilde ir ļoti vienkārša: „finanšu resursi, ietekme, lemšana un atbildība jānovirza pēc iespējas tuvāk cilvēkiem, vietējām un reģionālām pašvaldībām”.
Pat gudrie japāņi esot atzinuši, ka valsts attīstības bremze ir funkciju un finanšu reālas decentralizācijas trūkums.
Savulaik finanšu resursus dalīja Maskavā, tagad to dara Rīgā. Jā, tas ir tuvāk, taču vēl aizvien ne tur, kur labāk redzams. Esam mācījušies no pieredzes, kas pašiem šķita nepareiza, un jaunu neesam ieviesuši.
Varu pilnībā piekrist Lielmeža kungam, ka publiskajā sektorā ir jāreglamentē tas, ko nedrīkst darīt, nevis jāraksta smalkas instrukcijas par visu to, ko un kā drīkst darīt. Atkal cenšamies pārņemt to, kas pašiem nepatīk – BIROKRĀTIJU!
Esmu pārliecināts, ka atļaujot pašvaldībām saimniekot savā teritorijā un īpašumos, pakalpojumi iedzīvotājiem būs ātrāki un kvalitatīvāki. Ierēdņu darbs būs krietni caurspīdīgāks un iedzīvotāji ātrāk pamanīs valsts mantas izsaimniekošanas gadījumus. Budžeta samazinājuma apstākļos uz vietas pašvaldībās pat ar 85% no pašreizējā finansējuma rūpes par iedzīvotāju būs kvalitatīvākas.
Ir īstais laiks valsts varu un finanses decentralizēt un ļaut pašvaldībām kļūt par saimniekiem uz savas zemes!