„Sabiedrība citai politikai” valdes locekle, Rīgas domes deputāta amata kandidāte
Pēdējās nedēļās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plaši izplata dažādus stāstus par to, cik tūkstošus skolotāju nākamgad būs jāatlaiž. Skaidrs, ka šī informācija raisa sabiedrībā satraukumu, jo ar izglītības sistēmu ciešāk vai ne tik cieši ir saistīts ikviens no mums. Skolotāji staigā sadrūmuši un izmisīgi tver katru informāciju, mēģinot kaut nedaudz prognozēt savu nākotni.
Saskaņā ar IZM datiem uz vienu skolotāja darba likmi Latvijā ir 6,3 skolēni (tā ir arī viena no nepilnībām, par kuru esam saņēmuši Pasaules Bankas aizrādījumu). Kas pie tā vainīgs? Šķiet, ka neadekvāts izglītības sistēmas finansēšanas modelis. Diemžēl arī šobrīd nepilnības turpinās. Pārejot uz finansēšanas modeli „nauda seko bērnam”, patiesi nāksies samazināt skolotāju skaitu, taču, ja modelis tiks īstenots pārdomāti, ņemot par pamatu jaunus izejas datus, tad reālajā dzīvē tas nebūt nebūs tik dramatisks, kā šobrīd tiek sludināts.
Informācija, ko sniedz IZM, mainās pa dienām – te 4000, te 2000, te atkal 6000 „atlaižamo”. Taču pirms izteikt tik skandalozus apgalvojumus kā sešu tūkstošu skolotāju atlaišana, ministrijas pārstāvjiem vajadzētu:
Pirmkārt, ņemt vērā Stratēģiskās analīzes komisijas ieteikumus par neatliekamiem īstermiņa pasākumiem un vidēja termiņa mērķiem un ieteikumiem rīcībai un reformas sākt ar sevi pašu – atbrīvot ministriju no politikas ieviešanai nevajadzīgām funkcijām, restrukturizēt izglītības politikas aparātu un samazināt tieši ministrijas administratīvos izdevumus.
Otrkārt, saprast, cik tad īsti skolotāju mums ir. Tā kā Latvijā līdz šim brīdim nav skolotāju reģistra, tad patiesībā IZM nemaz nezina vai nevēlas zināt, cik dzīvu pedagogu (piedodiet par apzīmējumu, bet skaidrības labad citādi nevar) Latvijas skolās vispār ir nodarbināti, jo dati, ar kuriem tiek operēts, veidojas no likmju skaita, nevis reālo skolotāju skaita. Taču ikviens skolas vadītājs labi zina, ka skolās strādā mazāks skaits reālo pedagogu, nekā tas ir saskaņā ar likmēm, jo vairākas likmes tiek sadalītas starp vairākiem pedagogiem.
Tāpēc gribētos vienreiz skaidri un gaiši pateikt – kamēr ministrijas darbinieki kā izejas datus reformām izmantos likmes, nekādas skaidrības nebūs, un atlaižamo skolotāju skaitu viņi nemaz nevar nosaukt, jo tam nav pamata.
Treškārt, paņemt kalkulatoru un aprēķināt šādas „akcijas” ekonomisko lietderīgumu. Piedāvāju pavisam vienkāršotu un primitīvu aprēķinu:
ja pieņemam, ka skolotāja alga šobrīd ir 340 lati pirms nodokļu nomaksas (tas ir, neņemot vērā piemaksas par kvalitāti u.tml.), tad redzam, ka ik mēnesi 6000 skolotājiem algās tiek izmaksāti 2 040 000 latu, Valsts kasē savukārt no šīm algām nodokļos tiek iemaksāti 979 320 latu (163,22 x 6000);
ja šos 6000 skolotāju atlaiž, tad iepriekš minēto ienākumu Valsts kasē nebūs, turklāt šiem skolotājiem ik mēnesi no valsts budžeta līdzekļiem būs jāmaksā bezdarbnieku pabalsti;
ja pieņemam, ka vidējais darba stāžs ir no 10 līdz 19 gadiem, tad bezdarbnieku pabalsts tiek aprēķināts 55% no vidējās izpeļņas apmērā, t.i., 187 latu katram;
tāpat pieņemsim, ka šis pabalsts ir jāmaksā 75% apmērā no vidējās izpeļņas, t.i., 140,25 latu;
minētos 140,25 latus sareizinām ar 6000 (skolotāju), tādējādi iegūstam 841 500 latu – skaitli, kas ik mēnesi būs jāizmaksā bezdarbnieku pabalstos no valsts budžeta (turklāt šis pabalsts jāmaksā vidēji 6 mēnešus);
tātad ik mēnesi, neizmaksājot algas 6000 skolotājiem 2 040 000 latu apmērā, Valsts kasē neienāks nodokļi 979 320 latu apmērā, savukārt no valsts budžeta līdzekļiem nāksies izmaksāt pabalstus 841 500 latu apmērā.
Te nu rodas pamatoti jautājumi – vai tiešām valsts šajā gadījumā būs ieguvēja un vai, pieļaujot šādu iespējamību, netiek demonstrēta klaja vienaldzība un neieinteresētība valsts ekonomikas stabilizācijā?