Gleznas varēs apcerīgi skatīt, izdomājot savus stāstus, bet otrā zālē varēs būt klāt radīšanas procesam un vērot, kā top māksla.
Lielajā zālē – mākslinieces Sandras Strēles lielformāta darbi ar zīmīgu ekspozīcijas nosaukumu Nenotikušās izstādes: brikšņi. Izstādes pamatu veido 22 monumentālu gleznojumu cikls. Kā informē Alise Anna Sondore, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas mākslas telpa projektu vadītāja, šo izstādi svarīgi skatīties, paņemot rokās tās bukletu. Par katru gleznu ir neliels dzejolis, stāstījums, jo tās ir numurētas, bez nosaukumiem. Tekstu autore Rasa Jansone emocijas ietērpusi vārdos, dodot impulsu skatītāju iztēlei. Sandra Strēle savus lielformāta darbus, viņas skatījumā – ainavas, glezno droši un vērienīgi. Māksliniece intervijās vairākkārt uzsvērusi, ka viņas glezniecības izpratni visprecīzāk spēj raksturot jēdzieni "stāsts, stāstniecība, serialitāte", kur stāsts turpinās no vienas gleznu sērijas uz nākamo, kur "kaut kas" notiek aiz gleznām vai starp gleznām. "Glezniecība ir vislēnākais no visiem kino," saka Sandra Strēle.
Savukārt Rīgas mākslas telpas Intro zāle būs tēlnieka Oto Holgera Ozoliņa darbnīca. Personālizstādes Risinājums neesošai problēmai laikā skatītāju klātbūtnē taps mākslas darbs un, iespējams, itin praktiska lieta – laiva. Mākslinieks līdz 19. martam, kamēr skatāma izstāde, solījies ik dienu būt klāt un darināt šo laivu, strādāt gluži kā darbnīcā. Par viņa pašdisciplīnu liecina tas, ka pērn tapa 400 karošu, strādājot ik rītu divas stundas pat neierastos apstākļos un tiešraidē sociālajos tīklos. "Mākslinieku varēs satikt izstāžu zāles darba laikā, un galvenais jau nav tikšanās ar skatītājiem, sarunas ar viņiem, bet – darbs. Protams, var jau būt arī tādas dienas, kad nav iedvesmas un darbs uz priekšu pavirzās tikai mazu solīti," paskaidro A. A. Sondore.
Šāda neparasta darbošanās skatītāju priekšā būs kā impulss pārdomām par radošumu un darbu. "Vai brīdis, kad objekts pārtop par mākslas darbu, ir tikai tad, kad tas tiek uzlikts uz podesta zem stikla kupola, vai jau tad, kad pie sienas tiek piestiprināta pirmā skice?" retoriski jautā mākslinieks, aicinot skatītājus aizdomāties par attiecībām starp ikdienas pienākumiem un māksliniecisko izpausmi. Vai tik praktiska lieta kā laiva, ko var ielaist ūdenī, taps par mākslas darbu? Katrs aicināts pārliecināties.