Īstais brīdis
"Man piezvanīja bijusī lektore Korina L. Apostola un vaicāja: Madara, vai tu nevēlies sadarbībā ar mani izveidot izstādi Rīgas mākslas telpā? Es piekritu. Šis piedāvājums nāca īstajā laikā," atminas māksliniece. Pagājušajā gadā viņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra studiju programmu Post, un toreiz ir radies jautājums, ko darīt tālāk.
"Es esmu dzejniece. Es spēlēju klavieres un komponēju. Divus gadus es biju pavadījusi vizuālās mākslas radīšanas procesā. Vienā brīdī man sāka pietrūkt šī riteņa, kurā biju griezusies studiju laikā," skaidro M. Gruntmane, kurai jau bija radusies ideja par dzejoļa Dzērājmeitiņa materializēšanu un būšanu izstāžu zālē vienai pašai ar sevi un savu darbu.
Kopš šī dzejoļa iznākšanas bija pagājuši seši gadi. "Es esmu sapratusi, ka tajā mirklī, kad uzrakstu grāmatu, tai nav jāpieskaras un tai nav jāmēģina patikt vai nepatikt, bet pēc kāda laika pie šīs grāmatas var atgriezties un paskatīties uz to no malas," norāda māksliniece, kura savu dzejoli ir materializējusi tādā veidā, kādā to izjūt tieši no šodienas skatpunkta, kad ir mainījušās viņas vērtības, ir mainījusies viņa pati.
"Mani interesē analīze – sevis un citu. Man patīk novērot cilvēkus un notikumus, kas ir bijuši pagātnē, bet nevis lai tajā iestrēgtu, bet lai labāk izprastu sevi, mūsu sabiedrību un ceļu, pa kuru mēs ejam," stāsta māksliniece un akcentē, ka mums ir izvēle – būt ļaunam vai labākam – kā viņas dzejolī.
Mums ir izvēle, vai likt priekšplānā sevi un savu ego vai domāt par pasauli kopumā, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, vides problēmas un citus jautājumus. "Es siltu ticu, ka saprāts uzvarēs ja ne vairumam, tad vismaz daļai un šī daļa būs spēcīgāka par pārējiem," uzsver māksliniece.
Radošā dzirksts
Izstādes Klusumā: Dzērājmeitiņa videodarba varone meklē savu ceļu Slokas purvā, kur nezin kas notiks ar katru nākamo soli. "Janvārī bija uznācis aukstums, bet pēc tam temperatūra bija plusos un gribējās izmantot šo brīdi, kad uz ledus ir izveidojusies ūdens kārta. Es steigšus zvanīju savam operatoram Miķelim Urtānam, lēcām auto un devāmies uz purvu," atceras M. Gruntmane.
Savukārt videodarbu papildinošās instalācijas radīšanā māksliniece ir izmantojusi ģipsi, no kura Rīgas mākslas telpā ir izaudzis mežs. "Ģipsim piemīt dualitāte: no vienas puses, tas tevi ārstē, ja tev ir kāds lūzums, bet no otras – tas tevi iesprosto. Tev ir jāiztur šis diskomforts, lai tiktu izdziedēts," raksturo M. Gruntmane un piebilst, ka šo iesprostojuma un dziedināšanas likumsakarību var attiecināt arī uz citām lietām.
Piecdesmit ģipša kokus viņa ir veidojusi pati savām rokām. Mājā uz terases radījusi prototipus, lai izprastu šo materiālu, un nonākusi pie vēl viena filozofiska atzinuma. "Sākumā ir jānogaida, kamēr ģipsis sāk cietēt, kas māca tev pacietību, jo šķiet, ka varētu kleksēt uzreiz, bet tad pienāk brīdis, kad ir jāsāk darīt maksimāli ātri – ja tu nebūsi sagrupējies un sakoncentrējies, viss beigsies ar to, ka tev paliks puse trauka ar sacietējušu ģipsi," atklāj māksliniece.
Viņa piemetina, ka ir patiesi izbaudījusi šīs izstādes veidošanas procesu, kam ir arī tālejošākas sekas. "Tagad es strādāju pie savas ceturtās grāmatas. Šajā izstādes veidošanas procesā manī uzšķīlās radošā dzirksts. Es izdomāju ideju, ko rakstīšu. Es to negaidīju, jo pēc Aizmīlestības man šķita, ka es apklusīšu uz desmit gadiem. Re, ka nesanāk!" teic M. Gruntmane.