372 dienas
1977. gadā, pateicoties ar Rietumvācijā dzīvojošā latvieša, mākslas menedžera Valda Āboliņa (1939–1984) iniciatīvu iegūtajai DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendijai, Maija Tabaka nokļuva Rietumeiropas mākslas metropolē. XX gadsimta 70. gados Rietumberlīne bija toleranta, novitātēm un eksperimentiem atvērta vieta, kas piesaistīja radošas personības no visas pasaules. Mākslā plauka dažādi virzieni – eksistēja vairāki reālisma paveidi, no jauna pieņēmās spēkā ekspresīvā glezniecība ("jaunie mežoņi"), nostiprinājās vācu konceptuālisms. Berlīnes Jaunā tēlotājas mākslas biedrība (nGbK/neue Gesellschaft für bildende Kunst), kuras paspārnē darbojās Maija Tabaka, bija kreisi noskaņota organizācija, kas kopumā bija saistīta ar reālisma tradīcijām.
"Kad latviešu māksliniece Maija Tabaka 1977. gadā kā vācu Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) mākslinieku programmas stipendiāte uz "trīssimt septiņdesmit divām dienām" (intervijā Jānim Borgam, Māksla, 3/1978) ieradās Rietumberlīnē un ieguva darbnīcu un dzīvesvietu mākslinieku namā Betānija, viņa sastapās ar pilsētu, kas jau sen bija pazaudējusi savu kādreizējo pulsējošās, pasaulei atvērtās Veimāras republikas metropoles identitāti. Savā rakstā jauniešu žurnālam Liesma Tabaka teic: "Es meklēju to īsto Rietumberlīnes panorāmu, taču neatradu. Katrā vai gandrīz katrā pilsētā taču ir tāda vieta, kur var apsēsties un teikt – tā ir ir Rīga, Maskava, Parīze... Rietumberlīnē tādas vietas nav. Lai atainotu šīs pilsētas veidolu, būtu jāveido kolāža no vairākām raksturīgām vietām," izstādes katalogā, kurš izdevies izcili aizraujošs un kuru kuratore Ivonna Veiharte šoreiz iesaka izlasīt jau pirms izstādes apmeklējuma, raksta mākslas zinātnieks Ekharts Gillens. Viņš uzskata, ka šāda Berlīnes kolāža Maijai Tabakai izdevusies gleznā Kā tevi sauc?, kas radās viņas uzturēšanās laikā Berlīnē 1977. gadā. "Šajā gleznā māksliniece, tērpusies visa baltā, ar bohēmiski sasietu zaļu lakatu ap galvu, sevi attēlojusi austrumnieciskās drānās tērptu turku viesstrādnieku ielenkumā uz arhitektoniska fona, kurā kā pārbīdāmas teātra dekorācijas sakopoti dažādi pilsētelementi – Šteglicas sarkanais Bierpinsel tornis, kādas metro stacijas ieeja, augstceltņu fasādes, Egona Eiermana daudzstāvu namu ieskautais karā sagrautās Piemiņas baznīcas piemineklis un C&A, Wertheim un citu veikalu reklāmas izkārtņu salikums," raksta Ekharts Gillens.
Pašai bagāta fantāzija
"Kopš Latvijas populārākās mākslinieces Maijas Tabakas (1939) uzturēšanās Rietumberlīnē 1977.–1978. gadā un viņas apjomīgās 1979. gada personālizstādes Maija Tabaka (Riga). Bilder 1962–1978 pilsētas kultūras dzīves epicentrā Betānijas mākslinieku namā (Künstlerhaus Bethanien) vācu mākslas kritiķi gleznotāju vēl aizvien turpina dēvēt par "paradīzes putnu". Ierodoties tur, Maija atstājusi tik lielu iespaidu gan ar savu efektīgo tēlu, gan spožo glezniecību, ka jauniegūtie draugi viņu bija nosaukuši par "padomju grāfieni". Rietumberlīnē pavadītais laiks māksliniecei no toreizējās Padomju Latvijas bija necerēta un vienreizēja iespēja izrauties pasaulē un sajust "vēju zem spārniem,"" stāsta kuratore, mākslas zinātniece Ivonna Veiharte. Viņa Maiju Tabaku pazīst jau ļoti sen, ir bijusi gan viņas galeriste, gan modelis, tāpēc šo izstādi sauc par savu veltījumu vienai no pēdējām figuratīvās skolas spilgtākajām pārstāvēm. Maija Tabaka Veiharti veidot izstādi uzrunājusi jau 2013. gadā. Beidzot ieceri izdevies realizēt. Kuratore uzsver, ka veidojusi izstādi tā, lai izceltu Maijas Tabakas mākslinieciskā rokraksta neatkarību. Vaicāta, vai gleznotāja pati atzīst kādu vācu mākslas estētikas ietekmi, Ivonna Veiharte saka: "Ietekmes īsti nav. Viņa jau bija nobriedusi māksliniece. Varbūt ir ietekmējusi kāda detaļa, kaut kas interesants. Tā kā ir attēlota Berlīnes vide, tad uzreiz liekas, ka tas varētu būt bijis arī vācu mākslinieks. Protams, ir kaut kādas sakritības, bet viņa neietekmējās. Maijai Tabakai nebija vajadzības, pašai ir bagāta fantāzija." Gleznotājas talanta patstāvību preses konferencē Rīgā uzsvēra arī mākslas zinātnieks Ekharts Gillens. Viņš atceras, cik bijis pārsteigts, secinot, ka Maijas Tabakas mākslai nebija nekā kopīga ar padomju mākslu, "tā bija latviešu māksla", un, pat saskatot kaut ko kopīgu ar vācu mākslu, tā "palika pilnīgi neatkārtojama".
Otrā elpa analizējot
Izstāde Maija Tabaka un Rietumberlīne iekļaujas Latvijas Mākslas muzeja pēdējā laika tendencē pētīt un izgaismot jaunā kontekstā XX gadsimta mākslas otro pusi. Tāda bija arī iepriekšējā izstāde Arsenālā – Hiperreālisms. Virziena variācijas Latvijā, kurā Maija Tabaka bija viena no centrālajām personībām. "Tikai pamazām sākam runāt par mākslas kontekstu – XX gadsimta otro pusi. Tagad ir brīdis, kad varam runāt un skaidrot šo Berlīnes laiku un "franču grupas" laiku. Ir pienācis laiks, kad daudzas pusvārdos pateiktas un noklusētas lietas analizējot iegūst otro elpu," uzsver Ginta Gerharde-Upeniece.
Maija Tabaka un Rietumberlīne daļēji ir 1979. gada gleznotājas personālizstādes interpretācija, cenšoties ar laika distanci atgādināt par viņas pirmajiem starptautiskajiem panākumiem, paralēli dodot nelielu priekšstatu par toreiz sadalītās Berlīnes dzīves ritmu, rosinot izzināt, kādos veidos Maija Tabaka gan iekļāvās, gan atšķīrās no tur notiekošajiem kultūras procesiem. Izstāde pamatā aptver meistares 70. gadu otrās puses daiļradi, sniedzot ieskatu atsevišķu Rietumberlīnes mākslinieku – Volfa Fostela, Salome, Dītera Mazūra, Rainera Fetinga – un citu starptautiski nozīmīgu autoru darbībā. Eksponātu izlase veidota no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Berlinische Galerie, Ludwig Forum Aachen krājuma, kā arī no Volfa Fostela, Jutas un Manfreda Heinrihu, Zuzānu un citām privātkolekcijām Vācijā un Latvijā. Izstādes sakarā Galerija 21 sadarbībā ar izdevniecību Neputns izdevusi katalogu ar interviju ar mākslinieci, kritiķu tekstiem un Maijas Tabakas Rietumberlīnes draugu atmiņām.
"Barbara Štraka: Ko tev nozīmēja mirklis, kad tu saņēmi šo atļauju?
Maija Tabaka: Manā uztverē tā bija pasaules paplašināšanās – itin kā es paceltos spārnos vai no upes iepeldētu jūrā. Tas man nozīmēja ļoti daudz. Tomēr nemaz nebija tik vienkārši. Biju precējusies, man bija dēls. Man bija māte un māja, bija pienākumi. Vīrs varēja pateikt – es tevi nelaidīšu.
BŠ: Bet viņš neteica.
MT: Viņš saprata, cik ļoti daudz man tas nozīmē – šī iespēja iekļauties plašākā pasaulē, saplūst ar to." (No sarunas katalogā.)