Izstāžu zālē Arsenāls atklās Aijas Zariņas personālizstādi Tēvs

Pašreiz Latvijai atkal ir vajadzīgs kāds, pie kura stiprās rokas var droši iet. Tāds, kurš nepametīs, tāds, kurš nepievils. Tāds, kura roku savukārt tur un vada Likteņa tētis. Tāds, kurš zina ceļu.Ir pienācis laiks, kad Latvija atkal meklē savu identitāti, savas saknes, savu vēsturi, sevi. Indivīds, pilsonis, latvietis ir apmaldījies pasaules lielajos ceļos un atkal meklē sevi, savu ģimeni, savas gara mantas," par savu izstādi Tēvs saka māksliniece Aija Zariņa.Pirms 11 gadiem, 2001. gadā ar Aijas Zariņas projektu Antins tika atklāta Arsenāla Radošā darbnīca. Muļķītis Antiņš – trešais tēva dēls – vienīgais uzjāja Stikla kalnā un atmodināja dusošo princesi. "Antiņiski" ētiskie principi tika izvirzīti kā humānisma ideāls. Kā ceļš, pa kuru mūsdienu sabiedrībai iet. Projekts mēģināja iedzīvināt cilvēka un sabiedrības iekšējos snaudošos resursus.Kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām Aijas Zariņas darbu tēma saistīta ar sabiedrības dzīvi, viņa aicina veidot sabiedrības ideālo modeli – humānu savstarpējas sadraudzības kopienu, kas parādās simboliskās figurālās kompozīcijās. Sabiedrība tiek gleznota kā liela rokās sadevusies ģimene, kurai roku no debesīm pretī pastiepis Tēvs. Tēva metafora ietver ne tikai reliģiozo Dieva vadību. Par garīgo Tēvu valstī, Zariņasprāt, jābūt valsts vadītājam, kuram jāapzinās savas lielās ģimenes – sabiedrības vajadzības.Aijas Zariņas radošais ceļš ietver dažādu mediju daudzveidību un stilistiskus periodus. 1990. gados viņa veidojusi monumentālas instalācijas, vides un landart objektus, body art un performances, scenogrāfiju teātra izrādēm, grafikas darbus un grāmatu grafiku. Taču vēl 1980. gados māksliniece spilgti pieteikusi sevi kā gleznotāja un pēdējā desmitgadē visvairāk strādā tieši glezniecībā.Aijas Zariņas 80. gadu darbi ar monumentālām figurālām kompozīcijām neoekspresionisma stilā lauza tradicionālo sociālisma mākslas glezniecības kanonu, un autore ieguva nonkonformistes slavu. Toreiz viņas temati bija saistīti ar eksistenciālu pieredzi, cilvēciskiem konfliktiem, spēka un seksualitātes motīviem, kuru parādīšanai tika izmantota mītu valoda – Eiropas nolaupīšana, Princese Gundega. 90. gados gleznotāju saistīja cilvēka garīgā ceļa meklējumi, nereti skarot reliģiozas tēmas. Lietojot abstraktās mākslas valodu, tika radīta Dievmātes sērija un bezgalības zīmes cikls.Pakāpeniski Zariņas māksla pievērsās sociāla taisnīguma un garīgās izaugsmes jautājumiem, kā cīnītāji par taisnību viņas darbos parādījās erceņģelis Mihails un Svētais Georgs. Mileniāras idejas, modelējot pasaules uzbūvi un evolūciju, tika risinātas tūkstošgades mijā izstādē Gids. Pārliecībā, ka mākslas patiesā loma ir sociāli aktīva, Zariņas daiļrade norādījusi uz kultūrpolitikas vājumu. Par savdabīgu "dueli" izvērtās Aijas Zariņas un Eināra Repšes kopizstāde Liepājas Karostā 2004. gadā, kur māksliniece no toreizējā premjera prasīja atbildību par valsts galveno garīgās veselības un izaugsmes garantu – kultūru.Jaunākajā glezniecībā, izvēloties naivisma stilu, autore ietver vēstījumu – bērnišķīgs tiešums un vienkāršība stāsta par nerafinētu godīgumu un skaidrību. Tīru krāsu kompozīciju dzidrumā ievilktās līnijas nebaidās atklāt sirdi un izskatīties naivi, un tajā ir gan cilvēciskās eksistences trauslums, gan gara stiprums.