Izveidota Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ekspertu komisija

Tā, kur visā šitajā shēmā ir Helēna Demakova, kur Rogule? Kā nākas, ka Lāce sēž pie viena galda gan ar labā, gan kreisā krasta mākslas bosiem, vai tagad nebūs tā, ka muzejs pazaudēs azartspeļu atkarīgo ziedojumus?

šis projekts lietderīgi izlasīt Z.Gailes pārdomas Izdzīvošanas jautājums "Arterritory" arterritory.com/lv/teksti/intervijas/4258-izdzivosanas_jautajums/ Ko, jūsuprāt, varētu darīt ar Stūra māju? Tuvojas Latvijas jubileja, un ir piešķirti miljoni, lai Strēlnieku laukumā būvētu Okupācijas muzejam piebūvi. Ir paredzēts [Kristapa] Ģelža objekts, kas būtu represēto piemiņas vieta. Man liekas, ka tas ir pilnīgs murgs, ka mums stāv milzīga Stūra māja, ar kuru nezinām, ko darīt. Tur nevar ielikt normālus birojus vai dzīvokļus, jo neviens tur neietu dzīvot. Piemēram, kāda skolotāja teica: dodiet to sabiedriskajām organizācijām, tas ir, fondiem, biedrībām u. tml. Es domāju, ka šajā mājā varētu godināt tautas piemiņu. Tie divi stāvi pašlaik darbojas ļoti glīti. Vieta ir interesanta, ar ārkārtīgi piesātinātu auru. Es katrā ziņā nesadrumstalotu šīs represēto piemiņas vietas. Mūsu Okupācijas muzejs ir padomju arhitektūras pērle tāpat kā Salaspils memoriāls. Turklāt autors [Gunārs] Lūsis-Grīnbergs ir dzīvs, un viņam neviens varbūt nav jautājis, ko viņš domā par to, ka aizbūvē apakšu un piebūvē klāt balto Birkerta „dāvanu”. Vēl tur rēgosies sarkana siena [no Melngalvju nama]. Tajā pašā laikā tur ir Strēlnieku piemineklis, kas ir labs piemineklis, bet kam riņķī griežas tūristu autobusi. Manā [jaunības] laikā tā bija ar Brīvības pieminekli, kur bija trolejbusu galapunkts, kas visi šūpoja monumentu, pilnīgi to ignorējot. Tagad pie Strēlniekiem ir alus teltis un visādi citādi pilnīga miskaste. Kāpēc šajā kontekstā tiek aizmirsti strēlnieki un represētie? Represētie nav nekādi truši, ar viņiem nevajag manipulēt. Piebūve būtu kārtīga naudas šķērdēšana. To pašu ekspozīciju varētu izvietot Stūra mājā, bet tai mēs nedosim, jo tā, redz, ir vecā māja, bet Strēlnieku laukumā mēs būvēsim jaunu un tādējādi pašā pilsētas centrā atkal uztaisīsim jaunu piemiņas vietu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Turpat ir Rolanda statuja, dome un tūristu perēklis, un tagad vēl tur būs sēru vieta. Es to noteikti nedarītu. Ielikt laikmetīgās mākslas muzeju Tehniskajā universitātē, man šķiet, būtu ideāla izvēle. Es tikai nezinu, kāpēc to nedara. Mūsu fonda pārstāvji bija pie kultūras ministres. Mēs bijām sagatavojuši albumu, bet mūs atraidīja. Jo, kā izrādās, mēnešiem jau gatavoja šo slepeno laikmetīgā muzeja paktu, par ko Kultūras ministrijā neviens neko nezināja. Ir vizuālās mākslas padome, ir Nacionālās kultūras padome, ko vada Juris Dambis. Šīs instances neviena neko par šo plānu nezināja. Tā ka tas nekādā ziņā nebija demokrātisks lēmums. Tas bija slepens plāns, ko izziņoja trīs dienas pirms telts uzsliešanas. Tas man atgādina, kā savulaik restorānā Osiris toreizējā kultūras ministre Demakova parakstīja līgumu par koncertzāli (iesmejas). Gan toreiz, gan tagad – tas bija tāds šoks! Neviens neko nezināja, un laiks bija izvēlēts 30. oktobris, kad visi bija aizņemti ar valdības maiņu. Un tai pašā dienā ministre Melbārde iznāca ar lielo interviju „Kultūras Dienā”, baltajā zirgā, tieši šajā pārejas laikā. Es domāju, ka demokrātiskā valstī tā nevar darīt.

"To sarkanbriļļaino jāuzdzen jumta korē, lai sēž ar lupatu un spaini visu ziemu un mazgā! Ātri sapratīs, ka izzagtie miljoni kokos neauga!"