Pirmais simptoms šādam NEP-am ir „mazdārziņu ēras” atdzimšana. Vienā no mūsu valsts lielajiem preses izdevumiem izlasīju, ka šobrīd bizness plaukst un zeļ uzņēmumiem, kas tirgo sējas kartupeļus, dažādas dārzeņu un citu dārza produktu sēklas un stādus. Tā teikt, atgriežamies pie naturālās vai pusnaturālās saimniecības modeļa. Protams, gribas cerēt, ka neba nu nonāksim līdz līmenim kā vecajā padomju anekdotē – kalnieši nokāpj no sava kalnu ciema līdz pilsētai tikai tad, kad aptrūkstas sāls un sērkociņi. Taču pirmais solis šajā virzienā ir sperts.
Latvieši vienmēr bijuši apķērīgi un spējīgi novērtēt draudošās briesmas. Tātad sabiedrības kolektīvā apziņa mūs brīdina: ziepes ir, tāpēc nevajag cerēt, ka kāds (valsts, pašvaldība, partijas vai valdība) mums palīdzēs. Līdz ar to vienīgais risinājums – palīdzēt pašiem sev. Cik nu kuram rocība un iespējas atļauj. Pirmais solis – atgriezt sistēmu, kur galdā tiek celts pašu audzēts tupenis, rācenis vai biešu zupa no mazdārziņa biešu vagā izaudzētajām bietēm. Lūk, tautas akceptētā „jaunā ekonomiskā politika”.
Jo jau apnicis klausīties gudrajās un viszinīgajās runās par to, ka „krīzes dibens” jau sasniegts, ka nu tikai sāksies vēl nebijusi ekonomiskā atmoda, ka sliktākais aiz muguras utml. Finanšu ministra Eināra Repšes solījums („nu, kā gan var nesolīt!”) par lielāko grūtību atstāšanu pagātnē šķiet ne vien neticams, bet pat amorāls. Protams, no augstajiem valdības plauktiem raugoties, varētu šķist dažādi. Bet ģimenei, kurā abi pieaugušie palikuši bez darba, bet bērni jāsūta skolā, „krīzes dibena” sasniegšana nozīmē tikai vienu – minētā ķermeņa vieta ir sasniegta nevis krīzē, bet gan reālajā dzīvē.
Tāpēc daudzu iedzīvotāju atgriešanās pie mazdārziņu būšanas ir ļoti saprotama. Jūs tur, augšā, parunājiet par krīzēm un to risināšanas zinātniskajiem paņēmieniem, bet mēs te, apakšā, ieraksimies savos dārziņos, ēdīsim savus kartupeļus un skatīsimies, kad tad beidzot sāksies priekšvēlēšanu laikā solītā straujā augšupeja. Jo citu iespēju jau nav. Ja neskaita, protams, kārtējo revolūciju (vienalga, kādā arī formātā tā neizpaustos). Bēdīgākais šajā lietā ir nevis ekonomiskā, bet uzticēšanās krīze. Cilvēki vairs netic nevienam vārdam un nevienam solījumam.
Un kā gan ticēt kaut kādai „izejai no krīzes”, ja saldie solījumi tik uzskatāmi disonē ar reāli notiekošo. No darba tiek atbrīvoti tūkstoši, bet mums stāsta, ka sliktākais jau garām. Algas tiek samazinātas dubultā, bet mums tiek apgalvots, ka cenu kritums jau apsteidzot algu samazinājumu... Mazdārziņu buma atgriešanās liecina par vienu – cilvēkiem ir gatava pašiem sava „jaunā ekonomiskā politika”. Un uz valsti viņi lielas cerības neliek. Tāpēc galvenais šobrīd – realizēt tādu valsts un pašvaldību politiku, kas nebalstītos uz nepārbaudāmiem solījumiem un nerealizējamām koncepcijām, bet piedāvāt konkrētas lietas un konkrētus darbus – lai cilvēkiem atgrieztos ticība, ka valstij vai pašvaldībai viņi patiešām interesē. Un tas būs solis, lai atgrieztos pie savstarpējās sapratnes.
*Jaunā ekonomiskā politika (novaja ekonomičeskaja politika – NEP – no krievu val.) – pēc komunistu apvērsuma Krievijā pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā realizēta ekonomiska programma, kas sākotnēji bija paredzēta, lai glābtu no sagrūšanas padomju Krievijas ekonomiku.
Sagatavoja: Ilmārs Gromuls