Par to, kas notiek mūsu attiecībās šobrīd, uztraucas gan JL vēlētāji, gan atbalstītāji. Pēc katras partijas vadības intervijas, kur tiek minēta sadarbība ar TP, seko jautājumi. Lēmumu par sadarbību pieņem mūsu partijas dome un valde, diskutējot atklāti, tāpēc nevajadzētu uztraukties, ka kaut ko var palaist garām. Skaidrs, ka mūsu mērķis ir strādāt valdībā, jo tā varam mainīt politiku. Tikpat skaidrs, ka mēs šajā valdībā neielīdām uz vēdera, kā to valdošā koalīcija gribēja un nedarīsim to arī tagad. Mēs esam gatavi strādāt jaunā valdībā ar jauniem noteikumiem. Mēs neesam gatavi kļūt par izdevīgu partiju citas izdevīgas partijas vietā. Mēs zinām, ka šī valdība ir tikai iepriekšējās turpinājums ar nomainītu izkārtni premjera personā. Mēs zinām, ka kādreiz būs jāpieņem lēmums par iešanu valdībā, bet skaidrs, ka neviens lēmums ar šādu Saeimas sastāvu nebūs ideāls. Mēs arī zinām, ka jāstrādā ar to, kas ir. Ja jautātu mūsu vēlētājiem – vai viņiem pieņemama mūsu sadarbība ar kādu citu partiju Saeimā, visticamāk, TP liktos mazākais ļaunums. Ienākot politikā, mani mācīja, ka politiku nevajag uztvert personiski. To esmu mēģinājusi ievērot, lai gan ne vienmēr izdodas, jo nespēju arī no man simpātiskiem TP kolēģiem mierīgi uztvert cinismu politikā. Cienu Juri Dalbiņu un uzskatu viņu par vienu no godīgākajiem TP politiķiem. Bet nesaprotu, kāpēc viņš, pakļaujoties koalīcijas spiedienam, tura atvilknē likumu „Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu”. Zinot, ka likums ir nepieciešams un glābjot tikai dažu koalīcijas naudas maisu ādu... Vaira Paegle šķiet viena no zinošākajām pretkorupcijas ekspertēm, jo šai jomā darbojusies ārzemēs, bet viņa nobalsoja par pretkorupcijas komisijas likvidēšanu, kā prasīja viņas partija. Aigars Kalvītis atkal ir visnotaļ simpātisks un jauks cilvēks, kāds viņš bija arī pirms kļūšanas par premjeru. Kas ar viņu bija noticis pa vidu? Ciniski, sabiedrībai neizskaidroti lēmumi, absolūta demokrātijas ignorēšana... Mareks Segliņš ir apņēmīgs iekšlietu ministrs, kuram nav daudz ko pārmest. Tai pašā laikā nesaprotu, kāpēc viņš tik ļoti pretojas „antimafijas likuma” virzībai. Vai tiešām kādam ierindas biedram tas būtu liktenīgs? Piemērus varētu minēt vēl un vēl. No privātām sajūtām un no darba secinājumiem. Laikam vislabāk situāciju raksturo mana kolēģa Arta Kampara vārdi, runājot par politisko partiju finansēšanu: "Kamēr ar TP jāvienojas par to, vai skaitīt partiju balonus priekšvēlēšanu mītiņā, domstarpību nav – esam vienoti. Tiklīdz JL grib likumā garantēt nelikumīgas priekšvēlēšanu kampaņas apturēšanu, sapratne no TP puses beidzas".
Kamēr mums nebūs sapratnes tiesiskuma jautājumos, TP + JL būs ???