Tas, ka latviešu valoda tika diskriminēta padomju okupācijas gados, visiem ir skaidrs. Tāpat ir zināms, ka igauņi spēja saglabāt un aizstāvēt savu valodu veiksmīgāk nekā latvieši. Ko tad Saeima varētu darīt, lai uzlabotu izveidojušos situāciju?
Pirmkārt, sniegt efektīvus priekšlikumus likumu grozīšanai. Šajā jomā konkrētu iniciatīvu ir izrādījusi Nacionālā apvienība (NA), ierosinot grozījumus Darba likumā. Vienotības frakcija pēc asām diskusijām atstāja deputātiem brīvu izvēli balsojumā. Mani vairāk pārliecināja argumentācija, ka šie priekšlikumi a priori nav labi izstrādāti, nekā emocionālais spiediens mēģināt labot situāciju ar neveiklu paņēmienu. Ilmas Čepānes kritiskā nostāja balstījās uz skaidriem juridiskiem argumentiem. Arī man šķita, ka grozījumi pārmērīgi iejaucas privāto uzņēmēju darbībā. Neuzskatu, ka valstij jānosaka darba devējam, kādas iemaņas darbiniekam nedrīkst pieprasīt.
Krievu valodas tāpat kā angļu vai citas valodas prasme ir vērtība, kas padara latviešus konkurētspējīgākus. Tas, ka balsoju pret konkrētajiem priekšlikumiem, nenozīmē, ka esmu kategoriski pret situācijas uzlabošanu. Nevaru atbalstīt arī NA priekšlikumu pieļaut tikai ES oficiālo valodu zināšanu prasību specifiskos amatos. Ir uzņēmumi, kuros ir objektīva nepieciešamība arī pēc krievu, ķīniešu vai citā ne ES valodā runājošiem cilvēkiem.
Otrkārt, uzskatu, ka Saeimai ir jāatgriežas pie šī pretrunīgā jautājuma. Tas arī notiek. Šonedēļ Sociālo un darba lietu komisija izskatīja šos pašus priekšlikumus. Starplaikā Tieslietu ministrija izskatīja un neatbalstīja grozījumus. Saeimas Juridiskais birojs apgalvoja, ka tie ir pretrunā ar Kārtības rulli. Taču izskatās, ka Nacionālā apvienība būs gatava pārskatīt savu sākotnējo nostāju. Arī valdība grasās Darba likuma grozījumus (gan citā sakarībā) nodot Saeimai, kas tad dos iespēju kopīgi piestrādāt pie kvalitatīvākiem priekšlikumiem, kurus es tad atbalstīšu. Manuprāt, nav pieņemams, ka darbadevēji savos sludinājumos pieprasa svešvalodu zināšanas tādos darbos, kur tas galīgi nav nepieciešams.
Treškārt, vai nevajag padomāt arī, cik daudz un kvalitatīvi mēs veicinām latviešu valodas apguvi mūsu valodas nezinātāju aprindās? Lūk, citāts no Daces Akules raksta žurnālā „Ir” (1.martā) - „Nav plaši pieejami mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei, tāpat nav viegli pieejama informācija par valodas kursiem. Arī valsts un darbadevēji nesadarbojas, lai veicinātu latviešu valodas mācīšanos ieceļotāju vidū.” Veicinot latviešu valodas apguvi, mēs palīdzētu nodrošināt attieksmes maiņu, proti, ka ir pats par sevi saprotams, ka Latvijā strādājošajiem ir jāzina valsts valoda. Lai nebūtu tā, ka darbinieki (tostarp arī darbadevēji) iedomātos, ka valstī, kurā viņi dzīvo, nav nepieciešamības pēc valsts valodas zināšanām.
Pilnīgi piekrītu Tiesībsarga amata kandidātes Anitas Kovaļevskas sacītajam, tiekoties ar Vienotības deputātiem, ka jāatrod līdzsvars jautājumā par valodas prasmi privātajā sektorā. Darba devējiem var būt tiesības pieprasīt svešvalodu zināšanas attiecīgos amatos, kur tas ir nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Tomēr ir arī jāizstrādā mehānismi, ar kuru palīdzību var liegt darbadevējam izvirzīt nepamatotas prasības pēc svešvalodu zināšanām. Tādējādi, „vilks būs paēdis un kaza dzīva”. Lai būtu apmierināts gan darbadevējs, kura tiesības pēc amatam atbilstošu prasību izvirzīšanas netiktu aizskartas, gan arī darba ņēmējs, kurš netiktu nepamatoti lingvistiski diskriminēts.