Vēlāk uz dārziņu ejot un meitai lepni nesot savu vainagu, viņa man vaicāja, vai jūs arī šodien darbā svinēsiet Jāņus? Atbildēju, ka mums svinēšana bija jau ceturtdien. Viņa mani turpināja izvaicāt — un kādas dziesmas tu vakar tur dziedāji? Vai par Pēterīti un Miķelīti arī? Redzot, kā meitenes bērnudārzā izrādīja savus vainagus, pie sevis nopriecājos, cik labi, ka manas meitas paaudzei vasaras saulgriežu svētki saistās ar dziesmām un vainagiem.
Bet vai manai paaudzei arī? No rīta vainagu pinot, fonā skanēja Latvijas katastrofu medicīnas centra vadītāja Mārtiņa Šica padomi, ko ievērot un kādas iepriekšējo gadu kļūdas neatkārtot, lai līgošana nebeigtos ar nāvi vai labākajā gadījumā slimnīcu. Mediķis gluži vai lūgtin lūdzās, cilvēki esiet prātīgi. Padomu klāsts bija garš, un bēdīgākais ir tas, ka tiem visiem pamatā ir patiesas nelaimes, traumas un nāves gadījumi.
Tāpēc uzdodu jautājumu, kurā brīdī, kurā vecumā Jāņi no dziedāšanas un vainagu pīšanas svētkiem pārvēršas par pārēšanās, pārdzeršanās un citu pārgalvību svētkiem?