Toties I.Godmanis ir nācis klajā ar jaunu taupības ieceri – iesaldēt skolotāju, mediķu un policistu algas, jo tas būšot īstais taupības ieviešanas līdzeklis, jo skolotāju, mediķu un policistu darba ražīguma līmeņa pieaugums atpaliekot no viņu darba algas līmeņa pieauguma. Tiesa, I.Godmanis nepaskaidro, kā palielināt šo darbinieku darba ražīgumu. Ja ir runa, piemēram, par skolotāju skaita “optimizāciju”, tad taču to var veikt bez algas iesaldēšanas.
I.Godmanis acīmredzot domā, ka valsts pārvaldes ierēdņi un viņu intereses ir valdības stabilitātes garants, bet skolotāju, mediķu un policistu algu iesaldēšana nekādi valdības stabilitāti neietekmēs. Šķiet, ka šoreiz I.Godmanis rūgti maldās. I.Godmanis baidās no koalīcijas partneru spiediena, kas neļauj aiztikt savas “dzimtmuižas” (ministrijas), bet acīmredzami nenovērtē spiedienu no “apakšas”, kas neļaus īstenot taupības režīmu vienīgi uz “apakšu” rēķina.
Nemaz nerunājot par plānotajiem streikiem, šīs “apakšas” var vienkārši nospļauties un pamest šo valsti. Un neaizkaramās “augšas” viņu vietu aizpildīt nespēs. Kas tad notiks ar Latvijas valsti?