Kaķa lāsti. Māksla un ētika

Man gribētos izcelt pāris citu tēmu, kas parādās arī komentāros.Māksla Vispirms atgādināšu, par ko ir runa. Izstādē _Morgs _aplūkojamas vairākas gaismas kastes, kurās izgaismoti fotoattēli, kuros savukārt redzami miruši dzīvnieki. Saskaņā ar _Dienā _ziņoto Brekte kādu laiku fotografē nevilšus atrastus uz ceļiem notriektu dzīvnieku līķus, un galerijā izstādītas dažas no šīm fotogrāfijām. Vai izstādē redzamās fotogrāfijas ir laba māksla? Nu, pirmkārt, ne visām izstādēm jābūt ģeniālām, lai tās būtu skatīšanās vērtas, un ne vienmēr mākslinieks ar savu izstādi pretendē uz unikalitāti vai īpašu ieguldījumu, teiksim, latviešu mākslas attīstībā. Analoģiski — ja, piemēram, tiktu izdotas tikai tās grāmatas, kas var pretendēt uz latviešu vai pasaules literatūras klasikas godu, tad mums būtu liegta iespēja lasīt par daudzām mums svarīgām un interesējošām lietām, piemēram, dienas gaismu neieraudzītu lielākā daļa atmiņu stāstu. Šajā mirklī šādas fotogrāfijas Brektem likās interesantas un svarīgas, un tādas viņš izstādīja, citreiz būs kaut kas cits. Cita lieta, ka, manuprāt, izstādē redzamie darbi patiešām ir tikai piezīmes vai skices. Izstādītās fotogrāfijas kā fotogrāfijas ir iespaidīgas tikai tādēļ, ka uz mums, skatītāju vairākumu, nāves skati atstāj iespaidu. Gaismas kastes kā tehnisks līdzeklis vienmēr ir problemātisks, jo ir analoģisks kruķim — ļoti reti tā izmantošana ir spēka, nevis vājuma pazīme. Manuprāt, ja atmet visu otršķirīgo, šajos darbos var saskatīt tikai vienu māksliniecisku paņēmienu — žestu, ar kuru galerijas telpā publiskai apskatei tiek izlikts miris dzīvnieks.Ētika Cilvēki diezgan bieži atsaucas uz ētiku, neaptverot, ka šī jēdziena izmantošana ir problemātiskāka, nekā pirmajā mirklī šķiet. Ētika nepastāv rakstītu likumu veidā, bet tas nenozīmē, ka tajā nav principu, sistēmas un pamatojuma, proti, intuitīva nepatika pret kaut ko nav pietiekams pamats, lai nepatikas objektu pasludinātu par neētisku. Dienas rakstā publicētajos komentāros parādās doma, ka šādas fotogrāfijas ir neētiskas un nehumānas, bet nav (iespējams, žurnālistu izvēles dēļ) paskaidrots, kādā ziņā. Skaidrs, ka, ja Brekte būtu speciāli sabraucis suni vai sēdējis līdzās mirstošam kaķim un gaidījis, kamēr tas nomirs, lai varētu to nofotografēt, runa būtu ne tikai par ētikas, bet arī likuma pārkāpumu. Tomēr pilnīgi nav skaidrs, kāds būtu pamats šādām aizdomām, ja neskaita grūti saprotamo pieņēmumu — ja cilvēks gatavs fotografēt līķus, tad viņam neko nenozīmē arī nogalināt. Tad jau kara reportierus vajadzētu turēt krātiņos redakciju pagrabos un izlaist tikai tad, kad atkal kaut kur sācies karš. Vai izstādīt publiskai apskatei dzīvnieku līķus ir neētiski? Lai noskaidrotu šo jautājumu, var palūkoties uz it kā skaidrāku gadījumu — cilvēku. Vai varam teikt, ka cilvēku līķu fotografēšana ar mērķi demonstrēt attēlus mākslas izstādē (tā darījuši, piemēram, Serāno un Vitkins) ir neētiska? Acumirklī redzama problēma — morālo tiesību subjekts ir dzīva būtne, arī labu vai ļaunu varam nodarīt dzīvai būtnei, katrā ziņā ne nedzīvam ķermenim. Tā ka ētiskas dabas pienākumi miruša cilvēka gadījumā varētu būt pirmām kārtām pret dzīvajiem. Analoģiski varbūt miruša suņa attēla izstādīšana ir necieņa pret suņa "saimnieku", bet ne pret suni, turklāt diez vai citi suņi pārdzīvo to, ka viens no viņējiem ir apskatāms šādā fotogrāfijā. Tomēr te ir problēma. Arī tad, ja mirušam cilvēkam nav radinieku un nav neviena, kuru uztrauktu, ko mēs ar šo cilvēku darām, varētu apgalvot, ka ieinteresēto personu neesamība nenozīmē jebkādu ētisku ierobežojumu atcelšanu. Šādos gadījumos parasti atsaucas uz cilvēka pašcieņu vai miruša cilvēka gadījumā — drīzāk cieņu pret cilvēku. Arī dzīvnieka gadījumā varētu nopietni apsvērt apgalvojumu, ka pastāv kaut kas tāds kā cieņa pret dzīvnieku, arī mirušu dzīvnieku (nāk prātā latviešu versija raidījumam Baiļu faktors, kur "slavenības" spļāva tālumā govs acis). Tomēr grūtāk saprast, kāpēc fotogrāfēšana būtu šādas cieņas ignorēšana un pazemojums. Varētu teikt, ka nāve ir ļoti personisks un intīms process, bet vai tas būtu attiecināms uz dzīvnieku. Varētu teikt, ka mirušais, dzīvs būdams, būtu pārdzīvojis, ja zinātu, ka viņu šādi fotografēs, bet vai to pašu var teikt par dzīvnieku? Un te jāpiemin galvenais. Kāpēc skatīties uz sabrauktiem dzīvniekiem ir nepatīkami? Vai tā ir tikai nepatika vai arī vainas sajūta? Un kāpēc sabrauktu dzīvnieku fotografēšanu uztveram kā nehumānu un pazemojošu, bet nekā nesakām par faktu, ka dzīvnieki tiek regulāri nogalināti uz ceļiem un mēs to uztveram kā nepatīkamu, bet tomēr neizbēgamu ļaunumu, ar kuru vienkārši ir jāsamierinās. Man gribētos teikt, ka šāds satraukums par dzīvnieku līķu fotogrāfijām ir liekulīgs. Proti — dzīvnieki vairāk cieš un viņu cieņa tiek būtiskāk pārkāpta ne jau fotografējot, bet pieļaujot, ka dzīvnieku drīkst ziedot, piemēram, ātras pārvietošanās vārdā, ka šādi nogalināta dzīvnieka liktenis ir būt aizvāktam no ceļa braucamās daļas, lai uz to nebūtu jāskatās. Tieši tāpēc Dienas rakstā minētais ieteikums līdzās nobrauktajiem dzīvniekiem attēlot tos, kas ir izglābušies, man liekas vairāk nekā dīvains, jo tas nozīmētu tikai uzturēt liekulību spēkā, sak, neuztraucieties — nav jau tik slikti. Neatkarīgi no tā, kāda bija mākslinieka Brektes ideja un motivācija, radot šo izstādi, tajā redzamās fotogrāfijas ir tā vērtas, lai tās apskatītu.