Kad jūlijā tika paziņots par Dienas īpašnieku maiņu, sāku gatavoties tam, ka, iespējams, vajadzēs aiziet no avīzes, jo darījuma neskaidrība radīja nelabas aizdomas par to, vai Diena saglabāsies kā brīvs laikraksts. Biju izdomājis, ka manu aiziešanu izšķirošam notikumam vajadzētu būt galvenās redaktores maiņai (valdes priekšsēdētājs nevar man pa taisno dot uzdevumus, pieņemt vai noraidīt darbus, redaktors var).
Tagad tas ir noticis. Un jauno īpašnieku (lai arī kas viņi būtu) rīcības stils (kaut kādi juristi, kas "pārņem failus" no Paula Raudsepa utt.) bija tik nejauks, ka neatstāja nekādas šaubas – strādāt Dienā es vairs negribu. Īstenībā, kā tas izskatījās, noteica manu izvēli vairāk nekā ērmīgā komēdija ar britu "ģimeni". Es baidos, ka 9.oktobra notikumi ilustrē to, kāda būs jauno Dienas īpašnieku attieksme pret redakcionālo neatkarību. Viss izskatījās morāli apšaubāmi un reizē kautkā nemākulīgi.
Redakcijas piebilde - atlūgumu iesniedzis arī mākslinieks un karikatūrists Ernests Kļaviņš.