Uzdevums numur viens ir augstākās izglītības finansējuma krasa palielināšana. Tā ir teju vienīgā sakarīgā investīcija, ar kuras palīdzību mēs ilgtermiņā “izvilksim” Latviju, neaizdzenot gudrākās smadzenes uz ārzemēm. Ir arī pilnīgi skaidrs, ka, esot vairāku tūkstošu studijmaksai gadā, vesels milzu slānis jauniešu vispār nestudēs. Saujiņai laužu, kas joprojām te teiks: “Ir pieejami kredīti,” vajadzētu aiz kauna zemē ielīst – tik pašdiskreditējies šis aizbildinājums.
Pirmkārt, pēc maniem aprēķiniem šobrīd valsts budžets atbalsta ap 21 procentu studējošo – proti, sedz studiju maksu tikai ik piektajam. Recesijas apstākļos tas ir nepieņemami.
Otrkārt, bezmaksas (valsts nofinansēta) augstākā izglītība ir tradicionāla lieta Eiropā – lai minam kaut tikai Franciju, Vāciju un Itāliju, kur studēt ir lētāk kā Latvijā, jo nospiedošam vairumam nav nekādas studiju maksas. Šobrīd Latvija nepiedodami atpaliek no kopējā Eiropas Savienības ekonomikas attīstības mērķa – 2006. gada maijā izvirzītā uzdevuma sasniegt finansējumu 2% no IKP studijām. Nevar gribēt, lai mūžam citas valstis aizsargā mūsu gaisa telpu, citas valstis baro mūsu viesstrādnieku ģimenes, citas valstis pārfinansē aizņēmumus un vēl audzē mums intelektu savās augstskolās. Kaut ko nevajadzētu izdarīt arī pašiem?
Treškārt, izglītība, protams, ir intelektuāla pašbagātināšanās, bet arī cilvēktiesības, arī neatņemams citu cilvēktiesību īstenošanas līdzeklis; tas ir oficiāls ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas skaidrojums[1]. Var uzskatīt, ka ir tiesisks pamats prasīt pilnībā bezmaksas augstākās izglītības ieviešanu Latvijā. Jau vairakkārt norādīju – 1990. gadā, pievienojoties Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, apņēmāmies atbilstoši tā 13. pantam „ar visiem pieņemamiem līdzekļiem un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību” padarīt to visiem pieejamu. Vispār zināms pamatprincips ir – sasniegto cilvēktiesību līmeni valsts var saglabāt vai attīstīt, ne pazemināt.1990. gadā eksistēja bezmaksas izglītība, un Latvijas Republikai nekad nav bijis juridiska pamata no tās atkāpties. Ja Laosā to var, iespējams spēj arī Latvijas tauta.
Ceturtkārt, absolūtos skaitļos summas ir reālistiskas – izrēķināju, ka papildus kādi 45 līdz 53 miljoni latu gadā. Ap procentu konsolidētā budžeta. Proti, varam atļauties.
Tātad sabiedrības un Latvijas Studentu apvienības rīcībā ir instrumenti: gan ekonomikas stratēģijā balstīts mērķis, Eiropas Komisijas sprausts uzdevums, samērā auglīgi juridiskās argumentācijas asni, lai pieprasītu valdīšanai bezmaksas augstākās izglītības ieviešanu divu, trīs gadu laikā. Jautājums, vai kāds mūsu elitē grib to aizstāvēt?
Visbeidzot – Ungārijā referendums par šo jau veiksmīgi notika, varbūt derētu arī Latvijā?
[1] Committee no Economic, Social and Cultural Rights, General Comment 13 (1999).