Kāpinātā izteiksmība
Izstāde "Ekspresionisma grafika" no Dortmundes muzeja "Am Ostwall" kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltā zāle, līdz 15.jūnijam
Vācijas kultūras mēneša O! Vācija ietvaros Rīgā vēl tikai neilgu brīdi apskatāma izstāde, kurā iekļauti vairāku pasaules mēroga slavenību darbi — akvareļi, zīmējumi un iespiedgrafika, kopā 80 vienību, no Dortmundes muzeja krājuma. Diez vai tik drīz varēsim ieraudzīt, piemēram, Vasilija Kandinska, Oskara Kokoškas, Emīla Noldes, Ernsta Ludviga Kirhnera u.c. kanonisku modernisma klasiķu veikumu. Ekspresionisms tradicionāli tiek uzskatīts par tipiski "vācisku" mākslas parādību, kas saistās ar grupējumiem Tilts (dibināts 1905. gadā Drēzdenē) un Zilais jātnieks (dibināts 1911.gadā Minhenē). Ja fovisms un kubisms šķiet franču, bet futūrisms — itāliešu mākslinieku patentēts, tad vāciešiem piedēvētas "autortiesības" uz ekspresionismu, vienu no t.s. klasiskā modernisma virzieniem, kas radikāli pārskatīja vēl ap gadsimtu miju populāros dabas iespaidu un stilizācijas sintēzes meklējumus. Kā katalogā norādījis profesors Eduards Kļaviņš, mākslas ļaužu runās un rakstos ekspresionisma termins parādījās ap 1911.gadu un sākumā tika lietots ļoti plašā nozīmē, bet "vēlāk un mūsdienās tas apzīmē noteiktas un tipoloģiski viendabīgas mākslas parādības, kuras vieno kāpināta izteiksmība" (Kļaviņš E. Ekspresionisms 20.gadsimta tēlotājā mākslā // Ekspresionisma grafika [Katalogs]. LNMM, 2008., 7.lpp.). Kāpināto izteiksmību var panākt ar spontāni skičveidīgiem triepieniem un līniju vilcieniem, figūru proporciju un telpisko attiecību deformācijām, kliedzošiem krāsu kontrastiem, atektonisku kompozīciju, kas visbiežāk rada disharmonisku emocionālo koptoni un nacisma neoklasiskās pareizības gaismā nopelnīja ekspresionismam "izvirtušās" mākslas zīmogu. No vienas puses, ekspresionista jaunrades motivācijas centrā ir mākslinieka subjektīvā gara pašizpausme, no otras — neizpaliek arī sociālkritiski motīvi (kara un nabadzības posta ainas), kas robežojas ar verisma detalizēti groteskajiem atbaidošu motīvu tēlojumiem. Ekspresionismam pietuvināti vai vismaz ekspresīvi orientēti mākslinieki atrodami arī daudzās citās zemēs; lai arī latviešu māksla tiek uzskatīta par harmoniskāku un formas vērtībās sakņotu, ekspresīva pieeja tai nebūt nav sveša un īpaši atdzimst 80.gadu glezniecības pacēlumā.
Virspusējais priekšstats par grafiku kā melnbalto mākslu izstādē neapstiprinās; ir pat piemēri, kas no tehnikas viedokļa cieši pietuvojas glezniecībai, kā Augusta Makes Koks labības laukā (1907, kartons, eļļa, zīmulis). Ernsts Ludvigs Kirhners pārstāvēts ar ikdienišķiem figurāliem motīviem gan dabā, gan pilsētvidē, gan interjerā, bet dramatisko toni tiem piešķir aso, lauzīto līniju mežģījumi. Oto Millera krāsainās čigānietes demonstrē ekspresionisma interesi par primitīvo, eksotisko, "dabas bērnu" pasauli, ļoti atgādinot tālu aizjūras salu iemītniekus. Emīla Noldes akvareļi (Meitenes galva, XX gs. sāk.) savukārt ekspluatē bērnišķīgas līnijas un dzidri spilgtu akvareļu plūdinājumu iespējas. Ēriha Hekela portreti piedāvā saasinātu vaibstu izvagotas sejas ar lielām, dziļu skumju pielijušām acīm, savukārt Augusts Make šķiet pat visnotaļ harmonisks un idillisks savās zoodārza ainiņās. Abstrakcionisma ciltstēva Vasilija Kandinska rokrakstu prezentē agrīnāks darbs Loka šāvējs (1908—1909) — krāsains kokgriezums ar mutuļojošām formām, kuru anarhisko brāzmu vēlāk nomaina krietni racionālāki vairāk vai mazāk ģeometrisku formu salikumi — krāsainas litogrāfijas no albuma Mazās pasaules (1922).
Zāles vidusdaļā depresīvas noskaņas nodrošina Ernsta Barlaha un Kētes Kolvicas palielās, melnbaltās litogrāfijas un kokgriezumi. Dažādu dzīves pabērnu izkāmējušie stāvi, mātes, kas nespēj pabarot izbadējušos bērnus, sēro par kritušo vīru vai apraud jau mirušo mazuli — šādas ainas savulaik pat iekļuva "progresīvās" rietumu mākslas sadaļā no padomju ideoloģijas viedokļa, jo atklājot kapitālisma pasaules "īsto seju". Lai arī tamlīdzīgi vispārinājumi šodien var izraisīt smaidu, tomēr Pirmā pasaules kara iezīmētā krīzes posma cilvēciskās traģēdijas aplūkotie darbi atklāj ar atzīstamu spēku. Pie atmaskotāju plejādes jāpieskaita arī Oto Dikss un Makss Bekmans, tikai viņu tēlotās drūmās ainas vairs nav tik universāli pārlaicīgas un sakāpinātas, vairāk līdzinoties lietišķi kodīgai satīrai. Dikss piedāvā košu bordeļa ainu, bet Bekmana ofortu lielgalvainie tipāži ar bekmaniski deformētajām proporcijām pavada laiku dažādos naktslokālos un citos zaņķos (desmitdaļīgais cikls Berlīnes ceļojums, 1922).
Daļa darbu īsti neatbilst tipiskam ekspresionismam, piemēram, Ādolfa Hēlcela Kompozīcija (Vērpēji) (1927—1928), kas vairāk atgādina dzīvespriecīgu, dekoratīvu vitrāžu mazliet fovisma garā, vai Karla Albikerka Krūzes nesēja (1923) ar skaidri neoklasisko orientāciju. Šāds nedaudz paplašināts ekspresionisma tvērums kristalizējas arī no hronoloģiskajiem rāmjiem, kas ir visai plaši — no XX gadsimta sākuma līdz pat 60.gadiem, rādot emocionāli daudzveidīgu panorāmu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.