Ēka, kolekcija, izstādes – kas svarīgāks, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju? Lai gan esam pieraduši saistīt notikumus ar vietām, kurās tie notiek, piemēram, konkrētas izrādes – ar teātriem, izstādes – ar muzejiem utt., ne vienmēr saikne ir pašsaprotama: arvien vairāk ir izstāžu, kuru rīkošanā sadarbojas daudzas institūcijas un kuras tiek izstādītas vairākās vietās, un pasaules lielākajiem muzejiem nereti pārmet, ka cīņā par apmeklētāju ievērību tie no vērtību glabātājiem pārvēršas par sezonālu šovu – īslaicīgām blokbasteru pieturām. Tomēr izstāde ir pateicīgs formāts gan jaunu mākslas virzienu, gan veselu kultūras paradigmu nākšanai klajā, un tāpēc tieši pie tām tik labprāt pieturas pētnieki un hronisti. Latvijas pēckara mākslas dzīvē, piemēram, leģendāru statusu ir ieguvusi pirmā Latvijas PSR jauno mākslinieku izstāde 1956. gadā, izstāde Svētki Rīgas biržā 1972. gadā, Daba. Vide. Cilvēks Pēterbaznīcā 1984. gadā, kā arī Rīga – latviešu avangards Rietumberlīnē 1988. gadā. Pētot izstāžu lomu noteiktas identitātes konstruēšanā, iespējams atkāpties vēl daudz senākā pagātnē. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs no 27. oktobra aicinās uz izstādi Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas mēģinās palūkoties uz nozīmīgāko XIX gadsimtā latviešu veidoto vēsturisko ekspozīciju. Par to speciāli KDi stāsta LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Toms Ķikuts.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Pagājušā gadsimta otrajā pusē, attālinoties pārliecībai par iespēju atainot "vēsturi, kāda tā patiesi bijusi", atzīšanu līdzās fakta šķietami nepielūdzamajai objektivitātei izpelnījās doma, ka vēstures stāsta saistviela patiesībā ir vēstītāja versija jeb interpretācija. Vēstures grāmatas, muzeji un publiskā vēsture ieguva lielāku domas brīvību un daudzveidību. Ekspozīciju attālināšanās no riņķošanas ap hrestomātisku faktu secību pēdējos gados kļuvusi par prasību, pat normu. Tomēr, lai gan izstādes kļuvušas tematiski daudzveidīgākas, pievēršanās pagātnei no interpretatīva skatpunkta, kādas idejas nosacīti dekonstrukcijas mēģinājumi nav ieguvuši popularitāti.
Arī latviešu nacionālās kustības vēstures atainojumā valda iestrādāta faktu "kārtība" – atsaukšanās uz nacionālās kustības aktīvistu personībām (jaunlatviešiem) un to devumu. Tomēr nacionālā kustība bija sociāls process, līderu komunikācija ar sabiedrību un noteiktās idejās balstītas identitātes pārmaiņas. Tās var fiksēt, izmantojot dažādas publiskās manifestācijas: rakstīto vārdu, pasākumus, pieminekļus, izstādes u. c. Spilgta, piesaistoša identitātes manifestācija ir izstādes un muzeji, kas nacionālisma laikmetā visā Eiropā ieguva jaunu vērienu un nozīmi. Latvijā nozīmīga bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja priekšteča – Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Latviešu muzeja – veidošanas ideja un 1896. gadā sarīkotā Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas pelnījusi dziļāku "ierakšanos" saturā. 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde ne tikai fiksē zināmu status quo latviešu sabiedrībā – izstādes satura dekonstrukcija parāda noteikta naratīva veidošanu, arī latviešu vēstures versijas tapšanu, latviešu – zemnieku – tēlu, attieksmi pret valodas un etnisko kopību.
Satura akcenti saglabāti
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes jubilejas gadā izstāžu zālē Brīvības bulvārī 32 no 2016. gada 27. oktobra piedāvā izstādi Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde – mēģinājumu palūkoties uz nozīmīgāko XIX gadsimtā latviešu veidoto vēsturisko ekspozīciju kā laikmetīgu interpretāciju par latviešu sabiedrības vērtībām un skatpunktiem. Lai gan nav iespējams radīt precīzu izstādes repliku (kaut vai tāpēc, ka tā notika Rīgas kanāla malā vairāku hektāru platībā), pēc iespējas saglabāta 1896. gadā piedāvāto tēmu struktūra un izstādes veidotāju saliktie satura akcenti.
Domājot par formātu "izstāde par izstādi", jākonstatē, ka Versija – latvieši nav pioniere šajā jomā. Tas apliecina muzeja un izstādes kā noteikta vēstījuma izpētes jaudu. Proti, izstādes veidošana, tās motivācija un saturs var kļūt par vēstures avotu plašāka mēroga parādību identificēšanai intelektuālajā, politiskajā, sociālajā vēsturē. Vienlaikus tā nav parasta tēma vēstures muzejam. "Izstāde par izstādi" vairāk izmantota mākslas pasaulē, bijuši mēģinājumi izveidot Pasaules izstāžu jeb Expo vēstures muzeju, tīmeklī ir pieejamas virtuālas izstādes par citām vērienīgām un vēsturiski nozīmīgām izstādēm. Taču informācija par vēsturiskajām ekspozīcijām nereti aprobežojas ar interesantiem faktiem par izstādes norisi, vērienu, arhitektūras vai dizaina kvalitātēm, nemēģinot iedziļināties satura atlases motivācijā.
Iedziļināties 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes satura izveidē mudina ne tikai izstādes vēsturiskā nozīme, bet arī acīmredzamais izstādes laikmetīgums – XIX gadsimta nogali raksturojošais informācijas slānis. Izstādes tematika aptvēra 18 nozaru, un tās sākotnējais kodols – mājrūpniecība, tradicionālais apģērbs, zemkopības un zvejas rīki – apauga ar valodai, vēsturei, antropoloģijai, folklorai, mākslai, literatūrai, teātrim, mūzikai, biedrībām un izglītībai veltītām sadaļām.
Raugoties uz Latviešu etnogrāfisko izstādi kā noteikta naratīva konstruēšanas veidu, latviešu pašizpratne visspilgtāk izpaudās trijos akcentos – latviešu vēstures interpretācijā, veidā, cik plaši un kā etnogrāfiskajā izstādē tika iekļauta laikmetīgā kultūra un dzīvesveids, un to tēmu lokā, kuras izstādē nebija iekļautas. Lai gan lielākā izstādes eksponātu daļa bija tradicionālie tērpi, darbarīki, tā kultūras vēsturē iegājusi arī kā pirmā latviešu mākslinieku izstāde, pirmais nopietnais mēģinājums sniegt latviešu vēstures versiju izstādes formātā.
Vēstures interpretācijas piedāvājums 1896. gada izstādē bija Garlība Merķeļa aizsāktās versijas turpinājums – latviešu – zemnieku – vēsture trijos posmos: senās brīvības laikmets, verdzība un jaunā brīvība pēc brīvlaišanas. Tiesa, lai gan sadaļas autors, mācītājs un publicists Vilis Plute (Olavs), bija neapšaubāms šādas pieejas piekritējs, drūmās latviešu verdzības vēstures vienpusība daudz radikālāk nekā izstādē izpaudās rakstos presē un vēlākajās Latvijas vēsturēs monogrāfijās.
Intelektuālais pienesums
Izstādi raksturoja arī orientēšanās uz latviešu kultūras, izglītības un sabiedriskās dzīves sasniegumiem, to noteica pašapliecināšanās vēlme (latvieši kā kultūras tauta) un apziņa par pēdējo desmitgažu sasniegumu nozīmi. Zīmīga bija izstādē uzceltā jaunlaiku zemnieka dzīvojamā ēka – pusmuižai līdzīgs apmests nams ar verandu un modernu iekārtojumu, kam bija jārada pretstats līdzās uzbūvētajām senajām bezdūmeņa guļbaļķu celtnēm. Skatījumu uz zemnieku sasniegumiem un latvieša kā prasmīga lauksaimnieka tēlu zināmā mērā uzsvēra arī tas, kas nebija iekļauts izstādē, proti, latviešu dzīve pilsētās, amatniecība, strādniecības veidošanās, saimnieciskie sasniegumi XIX gadsimta otrās puses mainīgajā sabiedrībā. Šis tēmu loks faktiski palika ārpus piedāvātā latvieša tēla un stiprināja konservatīvajās aprindās vēlāk veicināto cēlā latvieša zemnieka tēlu.
Ne mazāk interesants kā 1896. gada izstādes saturs ir arī tās organizācijas veids – to raksturoja entuziasms, nevairīšanās no vērienīgiem plāniem, elastība, radoši labākā risinājuma meklējumi.
1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde tika iecerēta kā papildinājums Rīgā notiekošajam vērienīgajam starptautiskajam zinātnes notikumam – X Krievijas arheoloģijas kongresam. Sākotnējā ideja par nelielu, kongresu papildinošu etnogrāfisku ekspozīciju pārtapa laikmeta stilam atbilstošā vērienīgā pagaidu būvju kompleksā, kur etnogrāfijas, vēstures un antropoloģijas zinātnes secinājumi gāja roku rokā ar vēlmi apliecināt latviešu sasniegumus.
Izstādi sarīkoja mūsdienu Latvijas Nacionālā teātra vietā kanāla malā, kur 1883. gadā bija notikusi vērienīgā Rīgas rūpniecības un amatniecības izstāde. RLB paspārnē izveidotā Latviešu etnogrāfiskās izstādes komiteja lēma, ka vienu mēnesi apskatāmajai izstādei uzbūvēs galveno paviljonu, restorānu, skatuvi, mūzikas paviljonu, kā arī Vidzemes riju, Kurzemes seno dzīvojamo ēku, moderna zemnieka dzīvojamo ēku un pirti dabiskā izmērā. Aptuveni par 20 000 rubļu, kas tika iztērēti ekspedīcijām, paviljonu un seno ēku rekonstrukciju celtniecībai un izstādes iekārtošanai, Andrieva Niedras Līduma dūmos varonis Strautmalis varētu nopirkt dzirnavas.
Šādi ieguldījumi un uz izstādes apjoma efektiem vērsta domāšana XIX gadsimta kultūrvēsturisko un saimniecisko izstāžu kontekstā Eiropā nebija nekas neparasts. XIX gadsimta otrajā pusē paviljonu izstādes, tām celtās pagaidu arhitektūras formas kļuva par modes lietu un brīvā laika pavadīšanas iespēju, savukārt nedaudzo muzeju klasiskās iekštelpu ekspozīcijas raksturoja akadēmiska sterilitāte un konservatīvisms. Izstāde, vēl jo vairāk tik vērienīgs projekts, bija ļoti trāpīgs pašapliecināšanās un sasniegumu demonstrēšanas veids, lai parādītu latviešu sabiedrības panorāmu. Vienlaikus izstāde nebija tikai atrakcija, tā veidoja pietiekami nozīmīgu, ilgspēlējošu intelektuālo pienesumu – mainīja domāšanu par tradicionālās kultūras mantojuma nozīmi, savāktās kolekcijas kļuva par būtisku pamatu vēlākajiem nacionālā romantisma latviskuma meklējumiem mākslā, tika izspēlēts latviešu vēstures demonstrēšanas veids.
Kam ir jābūt muzeja kolekcijā
Izstādi veidoja brīvprātīga RLB izveidota organizācijas komiteja. Tā divus gadus strādāja pie izstādes idejas, apsprieda eksponātu iegūšanas veidus, izstādes saturu, finansējuma jautājumus, celtniecības projektus, deleģēja speciālistus atsevišķu sadaļu veidošanai. Vēstures stāstu izstādei radīja RLB Zinību komisijas vadītājs Vilis Plute (Olavs), atbildīgais par etnogrāfijas sadaļu bija žurnālists un etnogrāfs Mikus Skruzītis, par mākslas sadaļas neoficiālu kuratoru kļuva Janis Rozentāls, kurš organizēja gan latviešu mākslinieku darbu sagādāšanu, gan izstādei nepieciešamo lielformāta dekorāciju (fonu) izgatavošanu.
Izstādes pamats bija RLB muzeja kolekcijas, ko papildināja dāvinājumi, kā arī izstādes sagatavošanai organizēto ekspedīciju vākums. 1896. gada izstāde mainīja domāšanas paradigmu par to, kam būtu jābūt muzeja kolekcijā. Sākotnēji muzeja veidotāji un priekšmetu dāvinātāji uzskatīja, ka muzeja priekšmetam ir jābūt neparastam, unikālam, taču izstādes sagatavošanas posmā sabiedriskā doma mērķtiecīgi tika virzīta uz to, ka nozīmīgi ir vākt arī šķietami ikdienišķo, parasto. Līdzās lavas gabaliem, putnu knābjiem, ķīniešu laikrakstiem un divus gadus kaltušam olas dzeltenumam RLB muzejam aizvien mērķtiecīgāk tika vākti darbarīki, apģērbi, liecības par tradicionālo kultūru. Izstādes sagatavošana mudināja kļūt sistemātiskākiem, modernākiem, definēt prioritātes.
Izstādes sagatavošanai sarīkotajās ekspedīcijās notika gan priekšmetu vākšana, gan vizuālā fiksācija, tika izdarīti antropoloģiskie mērījumi. Tiesa, attieksme pret savākto atšķīrās no mūsdienās pierastā – ekspedīcijas dalībnieki nevairījās pie viena īpašnieka pirktu alus kannu iemainīt pret, viņuprāt, skaistāku nākamajā zemnieku sētā. Priekšstati par saudzīgu muzeja krājuma eksponēšanu un saglabāšanu 1896. gada izstādes sagatavošanas laikā bija ļoti liberāli. Ja bija nepieciešams, tradicionālais apģērbs tika pārgriezts, lai to varētu uzvilkt manekenam, priekšmeti vitrīnās tika piestiprināti ar saspraudēm.
Izstādes iekārtošanas norise – īsie termiņi, steiga, trūkstošo materiālu meklēšana un pirkšana, sīku tehnisku kļūmju novēršana pēc izstādes atklāšanas – muzeju nozares profesionāļiem atgādinās pašu pieredzēto. 1896. gada aprīlī arhitekts Konstantīns Pēkšēns RLB vēl tikai apsprieda izstādes ēku skices, maija sākumā izstrādāja jaunceļamo ēku plānus, un līdz jūlija sākumam visas deviņas pagaidu ēkas un grandiozie ieejas vārti jau bija uzbūvēti. Izstādes iekārtošana tika paveikta aptuveni mēneša laikā, izvietojot manekenu grupas, fona gleznojumus, drapērijas, vitrīnas, sagrupējot ap 8000 eksponātu. Jūlija pēdējās dienās, īsi pirms izstādes atklāšanas 1. augustā, izstādes izdevumu reģistrā ierakstīts, ka izstādes iekārtotājiem turpat darba vietā pusdienošanai piegādātas sviestmaizes, alus un arī kāds stiprāks dzēriens.
Apmeklētāju piesaistīšanas veidi
Daudzējādā ziņā izstādes iekārtotāji bija ļoti elastīgi un praktiski domājoši – lai gan paviljoniem piemita zināmas arhitektoniskas kvalitātes, tos cēla no dēļiem, kurus vēlāk pārdeva, lai samazinātu izstādes izmaksas. Torņakalna leļļu fabrika Fīreke un Leitke pusgada laikā izstādei sagatavoja apskaužami kvalitatīvus manekenus no presēta papīra pēc antropoloģisko mērījumu datiem. Izstādē izvietotās tradicionālajos tērpos ģērbtās manekenu grupas atstāja reālistisku iespaidu, tās bija izveidotas dabiskās pozās, un to fonā bija mākslinieku gleznoti lielformāta skati.
Tā kā izstāde pamatā bija balstīta uz pašu ieņēmumiem, bija svarīgi domāt par veidiem, kā piesaistīt apmeklētājus. Etnogrāfisko sadaļu autors Mikus Skruzītis tika nosūtīts iepazīt Čehu – slovāku etnogrāfiskajā izstādē izmantoto pieeju. Tika rosināta brīvdabas ēku rekonstrukciju veidošana, manekenu izmantošana, kas demonstrējamo saturu padarītu iespaidīgāku; organizācijas komitejas vadītājs mudināja neaizrauties ar tekstiem un statistiku. Arī attiecībā uz izstādes vērienu netika izdarīti lieli kompromisi pieticības virzienā, saprotot, ka tas varētu negatīvi ietekmēt apmeklētāju statistiku.
Papildu apmeklētāju plūsmu izstādē nodrošināja latviešu kultūras daudzveidības demonstrēšanai sarīkotie koncerti un tradīciju uzvedumi. Izstādes laukumā tika izveidots restorāns, tika tirgoti suvenīri – Emanuela Egerta fotogrāfijas uz izteiksmīgiem melniem paspartū. Izstādes vēriens, satura aktualitāte un laikmetīgums, latviešu sabiedrības vēlme lepoties, arī papildu aktivitāšu piedāvājums izstādi padarīja finansiāli veiksmīgu. Tā noslēdzās aptuveni ar 2000 rubļu lielu peļņu. Pusotra mēneša laikā izstādi apskatīja 45 000 cilvēku, tradīciju uzvedumus noskatījās vairāk nekā 8000 skatītāju.
LNVM izstāde Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde neizbēgami būs arī šodienas realitātē un zināšanās sakņots stāsts, taču nemainīgi svarīgs paliks izaicinājums parādīt un izmantot vēsturisko izstādi kā mediju, kas manifestē noteiktā brīdī pastāvējušas vērtības. Ja atmetam 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes vērienu, grūtāks jautājums ir, kā atrast to aizraujošo un aktuālo stīgu vēstures un kultūrvēstures izstāžu dzīvē, kas mūsdienās spētu uzrunāt tik plašu auditoriju.