Esmu strādājusi kopā ar Kabanovu un ilgstoši sekojusi viņa politiskajai karjerai. Jā, arī es uzskatu, ka Kabanovs ir naidīgi noskaņots (jāuzmanās ar epitetiem, citādi...) pret Latvijas valsti. Viņa „varoņdarbi” un izteikumi ir tālu izskanējuši. Ne jau tikai tas, kas teikts no tribīnes, vien to apstiprina. Visvairāk gan tas, ko gadās dzirdēt Saeimas gaiteņos un ēdnīcā, kad deputāti jūtās daudz brīvāki savās pašizpausmēs. Ja tam vēl pievieno smīnus un intonācijas, tad iespaids par viņa attieksmi pret Latviju, redzams vēl pārliecinošāk.
Kabanova kungs ir tiesāšanās meistars. Acīmredzot viņam tas palīdz tikt galā ar savas apziņas neskaidrībām un personības nelīdzsvarotību. Piemēram, viņš slauka seju Latvijas valsts karogā Valsts prezidentes inaugurācijas pieņemšanas laikā. Cilvēki ir sašutuši, cer, ka tiesa par Valsts karoga apgānīšanu Kabanovu sodīs, taču... Ak, atvainojiet manu nekorektumu! Nedrīkst vairs teikt „apgānīšana”. Tiesa taču konstatēja, ka Kabanova kungs lielā jūtu uzpludā karogu ir skūpstījis, nevis tajā slaucījis savu sasvīdušo ģīmi.
Turpmāk Kabanova kungs katram, kurš apšaubīs viņa lojalitātes jūtas pret Latvijas valsti un latviešu tautu, varēs uzrādīt oficiālu dokumentu – tiesas spriedumu, no kura izriet, ka viņš nav naidīgi noskaņots. Ja karoga spriedumu un naidīguma spriedumu skata kopsakarībās, tad iznāk gluži neticamais – Kabanovs ne tikai nav naidīgi noskaņots, bet patiesībā kvēli mīl Latviju. Vai gan citādi viņš skūpstītu karogu?
Visvaldis Lācis dara pareizi, pārsūdzēdams spriedumu. Ja arī nākamā instance atstās spriedumu nemainītu, es Lāča kunga vietā tik un tā neatvainotos. Ja tiesa par viņa atteikšanos atvainoties Kabanovam uzliks soda naudu, tad es nešaubos, ka tauta šo naudu Lāča kungam saziedos. Viņš jau var rēķināties ar manu ziedojumu.
Un ja Kabanova kuns arī mani iesūdzēs tiesā, tad arī es viņam neatvainošos.