Krievija atgriežas pie mums ātrāk, nekā mēs paspējuši atgriezties Eiropā

Es domāju, ka pēdējā laikā Latvijā atgriežas Krievijas un līdz ar to bijušās Padomju Savienības informācijas telpa un politiskā ietekme. Tas notiek uz Krievijas gāzes un naftas miljardu mugurām un ar mūsu pašu izpalīgu rokām. Man nekad nav bijušas šaubas, ka, mazai valstij esot blakus lielai, neizbēgama ir lielās ietekme uz mazo. Bet!Šodienas problēma ir tā, ka Krievija atgriežas pie mums ātrāk nekā mēs esam paspējuši atgriezties Eiropā!  17 neatkarības gadi ir bijušu pietiekami pārejas periodam uz tirgus ekonomiku un demokrātiju, bet tie nav bijuši pietiekami, lai mūsu demokrātiju konsolidētu, izveidojot eiropeisku izglītības sistēmu un eiropeisku labklājības sistēmu. Mēs vēl neesam paspējuši izaudzināt eiropeisku jauno paaudzi, kas spētu aizstāvēt mūsu trauslās demokrātiskās un  liberālās vērtības pret Krievijas melnā zeltā iesmērēto tirēnu kārdinājumu. Mūsu sabiedrība un valsts nav šim izaicinājumam vēl gatava.Kāds Latvijas hokeja vadības līderis kādā nesenā intervijā ļoti skaidri raksturoja daļas mūsu sabiedrības attieksmi apmēram šādi: mani interesē labs hokejs, mani neinteresē, vai aiz tā stāv Putins, Kremlis vai Gazprom. Diemžēl, tas nekad nav tikai hokejs, tikai kultūra vai tikai bizness. Tas, kas notiek, vienmēr ir politika, neatkarīgi no tā vai mēs to gribam vai negribam. Kas attiecās uz hokeju, es kaut kā tīri intuitīvi būtu labāk dzirdējis hokeja funkcionāru atskaiti par to, kā viņi ar sviedriem uz pieres nopūlas ar to, lai gūtu mūsu hokeja komandai iespēju spēlēt kvalitatīvu hokeju Somijā vai Zviedrijā, nevis Krievijā. Un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu krievi, bet gan tāpēc, ka tā ir politika. Tie būs krievu valodas formastērpi, Krievijas himna pirms katras spēles harlamova divīzijā un Krievijas politiskā kultūra un valoda mūsu hokeja kultūrā.Frensis Fukujama pēz PSRS sabrukuma rakstīja, ka mūsdienās militārās kaujas tiek izkarotas sportā. Tā izpaužas mūsdienu patriotisms un nacionālisms. Mēs nosodām to, ka latviešiem vēstures lielākajās kaujās ir bijis jācīnās zem citu valstu karogiem un citu valstu formastērpos. Šodien, 18 gadus pēc barikādēm, mēs atkal esam gatavi uzvilkt citu valstu formastērpu.Bet manas bloga pārdomas nav tikai par hokeju. Ja mēs tuvāk paanalizējam mūsu mediju vidi vai mūsu pašu izturēšanos, mēs redzam, ka krievu filmas TV ekrānos, krieviski citāti un joki mūsu TV zvaigžnu un politiķu leksikā atgriežas. Atgriežas Krievijas nauda un agri  vai vēlu tā prasīs savu daļu Latvijas politikā. Krievijas politiskā telpa spēj atgriezties tur, kur eiropeiskā telpa ir trausla. Tiešām, uz savu „mazo kultūru” ne vienmēr varam paļauties, bet Eiropas lielo kultūru ”vēl neesam apguvuši. Vilšanās savas valsts pārvaldē un politikā vienlaikus ar vēl nepārņemtajām Eiropas vērtībām rada situāciju, kur PSRS dzīve jau kļuvusi par sentimentu, bet PSRS-2 pievelk ar un nopērk ar naudu.Es šeit negribu aicināt vairāk nerunāt ar masu saziņas līdzekļiem krievu valodā, kā to dara dažs labs mūsu politiķis, jo domāju, ka tas ir ne tikai muļķīgs populisms, bet pretrunā ar Latvijas likumdošanas garu, kas ir devusi tiesības mūsu  mazākumtautībām lietot savu valodu. Tomēr es uzskatu, ka mēs ejam nepareizajā virzienā daudzos integrācijas aspektos. Ja mēs gribam saglabāt savu neatkarību un demokrātiju, mums ir jāpieliek visas pūles, lai kļūtu par eiropeisku valsti ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura, un tas attiecas ne tikai uz valsti kopumā, bet uz katru no mums kā indivīdu. Virkne Eiropas politisko analītiķu ir sākuši celt trauksmi par Latviju kā trauslāko posmu šajā reģionā. Es domāju, ka ir pienācis tas laiks, kad mums visiem, bet sevišķi jau mūsu jaunatnei, ir jāizšķiras, vai tā grib Latviju Eiropā  vai Krieviju Latvijā. Mums katram ir jāizšķiras, vai mēs esam eiropieši vai atkal svešu formu nēsātāji kārtējā vēstures traģēdijā.